Darba vide pēdējo gadu laikā mainās arvien straujāk. Ja iepriekš galvenokārt tika runāts, ka priekšplānā izvirzās ergonomiskie un psihosociālie riska faktori, tad šobrīd arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts jaunajām darba organizācijas formām, piemēram, elastīgajam darba laikam un attālinātam darbam. Tas kopumā arvien vairāk mūs attālina no klasiskās izpratnes par darba aizsardzību.

Darba aizsardzībai Latvijā ir noteiktas stingras pamatprasības, kas galvenokārt ir vērstas uz darba apstākļu uzlabošanu līdz noteiktam minimālajam līmenim. Savukārt veselības veicināšana aptver ievērojami plašāku jautājumu un problēmu loku, papildus vēršot uzmanību arī uz veselīgu dzīves stilu un veselīgas ēšanas paradumu veicināšanu, kaitīgo ieradumu un atkarību samazināšanu, fizisku aktivitāšu un sociālu kontaktu veicināšanu utt.

Jebkurā gadījumā  darba aizsardzības prasību nodrošināšana ir pirmais solis veselības nodrošināšanai darba vietās, tomēr tas nenozīmē, ka ar veselības veicināšanas pasākumiem var nodarboties tikai visas darba aizsardzības prasības izpildījušie uzņēmumi. Tāpat tas nenozīmē, ka ar veselības veicināšanas pasākumiem var nodarboties tikai privāti uzņēmumi, to var darīt arī valsts un pašvaldību iestādes, kā arī sabiedriskās organizācijas.