Aizsākot rakstu sēriju par cenu veidošanos, diferenciāciju un piemērošanu, šoreiz par cenas noteikšanas filozofiju jeb politiku. Bez pārdomātas cenu politikas uzņēmuma plāni būs kā smilšu pilis jūrmalā – sagrūs pie pirmajiem viļņiem un vējiem.

Pirms pašizmaksas un uzcenojuma aprēķiniem ir jāapzina uzņēmuma īstermiņa un ilgtermiņa mērķi un uzdevumi, lai uzņēmumā izveidotu šo mērķu sasniegšanai atbilstošu cenu politiku. Šajā rakstā neatkārtošu cenu veidošanas stratēģijas teoriju, jo ceru, ka ir pagājis laiks, kad cenu politiku veidoja bez jebkādas analīzes, ņemot vērā tikai vadītāja personiskās vēlmes ieviest savu preci tirgū, aizsargāt esošās pozīcijas, ātri atpelnīt ieguldījumus (“krējuma nosmelšana”), gāzt kādu no konkurentiem u.tml.

Kāds ir cenu politikas galvenais mērķis?

Praksē bieži nākas sastapties ar ilgtspējīgas cenu veidošanas traucēkli –– geimifikāciju jeb spēles uztveri. Tas nozīmē, ka par cenu politikas galveno mērķi izvirza kaut kā pārspēšanas aspektu: tirgus daļas iegūšanu / palielināšanu; peļņas palielināšanu; attīstības tempu palielināšanu u.c., kas būtībā ir win-lost (es uzvarētājs – pārējie zaudētāji) situācija tirgū. Šāda stratēģija nevar būt ilgtspējīga, jo tai nav saistības ar produkta pašizmaksas veidošanās nosacījumiem, klientu vēlmju mainīgumu un konkurentu rīcību.