Krājumu atlikumu noteikšanas metodes

Iepriekšējā rakstā skaidrojām nepārtraukto un periodisko krājumu inventarizācijas metodi, ar kuru grāmatvedības uzskaitē parāda krājumu kustību no iegādes brīža līdz norakstīšanai. Turpinām ar krājumu izlietojuma un atlikuma vērtības noteikšanas metodēm.

Krājumu izlietojuma un atlikuma vērtības noteikšanai izmanto divas metodes - FIFO jeb pirmais iekšā – pirmais ārā un vidējo svērto cenu metodi. Abas metodes ir noteiktas Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr.775 “Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma piemērošanas noteikumi”.

Kuru metodi izvēlēties?

Metodes izvēli nosaka uzņēmuma grāmatvedības uzskaites kārtībā. Katrai no metodēm ir savas priekšrocības un var veidoties atšķirīga ietekme uz finanšu rezultātu.

Vai uzņēmumā drīkst lietot abas metodes vai jāizvēlas tikai viena? Noteikumos norādīts, ka uzņēmums lieto vienu un to pašu krājumu izlietojuma un atlikumu vērtības noteikšanas metodi visiem līdzīga veida un lietojuma krājumiem. Starptautiskajos grāmatvedības standartos skaidrots, ka krājumiem, kas izmantojami citādi, var pielietot citu krājumu izlietojuma un atlikuma vērtības noteikšanas metodi.

Piemēram, uzņēmuma grāmatvedības uzskaites kārtībā var noteikt, ka gabalprecei vai fasētai precei (šokolādes batoniņiem, trauku komplektiem u.tml.) pielieto FIFO metodi, savukārt beramprecei vai sveramajai precei – vidējo svērto cenu metodi. Drīkst arī izvēlēties vienu metodi un pielietot to visu krājumu uzskaitē.

Normatīvais regulējums nesniedz precīzas norādes, kādu krājumu uzskaitei noteikti jāizmanto FIFO vai vidējā svērto cenu metode. Dažkārt pat uzņēmumā izvēlētā grāmatvedības vai noliktavas uzskaites programma jau var noteikt, kuru metodi pielietot.

FIFO metode

Iespējams, ka šī ir visbiežāk lietotā metode uzņēmumos. Atminieties sevi, kad pēdējoreiz veikalā pirkāt pienu – devāties pie ledusskapja un izvēlējāties piena paku: vai tā bija plauktā pirmā vai tomēr ņēmāt kādu paku, kas atrodas tālāk? Tradicionāli pat piens plauktā ir sakārtots, izmantojot šo metodi, proti, pirmajai piena pakai ir īsāks derīguma termiņš, jo tā ir ātrāk jāpārdod, un rindas galā piena pakām derīguma termiņš ir garāks, jo tās var tirgot kādas dienas ilgāk.

FIFO metode pamatojas uz pieņēmumu, ka krājumu vienības, kuras iegādātas vai saražotas pirmās, tiek pārdotas vai izlietotas pirmās. Tādēļ tās vienības, kuras paliek krājumu atlikumā pārskata perioda beigās, ir tās, kuras iegādātas vai saražotas visvēlāk.

No datu kontroles viedokļa, šī metode ir viegli izsekojama un pārbaudāma.

Piemērs

Perioda sākumā produkta “A” atlikums bija 50 gab., kas tika iegādāti par 2,80 EUR/gab. Atlikuma kopējā vērtība – 140 EUR.

Iegādātie krājumi iegādes pašizmaksā pārskata periodā:

• februārī: produkts “A” iepirkts 150 gab. par 3 EUR/gab. Iegādes izmaksas: 150 x 3 = 450 EUR;
• februārī: produkts “A” iepirkts 250 gab. par 3,50 EUR/gab. Iegādes vērtība 250 x 3,50 = 875 EUR.

Pārdotie krājumi pārskata periodā pārdošanas cenā 4,50 EUR/gab.:

• februārī: 100 gab.;
• februārī: 250 gab.

Pielietojot FIFO metodi, produkta “A” preču uzskaites kartītes informācija būs šāda:

Realizācija jeb preču pārdošana notiek pārdošanas cenās, bet pārdotos krājumus izmaksās noraksta iegādes pašizmaksā – tajā vērtībā, par cik uzņēmums tos iegādājies.

8.februārī preces tika pārdotas. Realizācijas ieņēmumi: 100 x 4,50 = 450 EUR.

Šajā pašā datumā piemērojot nepārtraukto inventarizācijas metodi, izmaksās tiek norakstītas pārdotās preces, pielietojot FIFO metodi, šādi:

• atlikums perioda sākumā: 50 x 2,80 = 140 EUR;
• no 8.februāra iepirktās preču partijas: 50 x 3 = 150 EUR.

Tātad – pirmās noraksta preces, kuras pirmās iegādātas. Kopā izmaksās tiks norakstītas pārdotās preces 290 EUR vērtībā.

11.februārī pārdoti 250 gab. produkta “A”, gūstot realizācijas ieņēmumus 1125 EUR (250 x 4,50).

Šajā datumā, piemērojot nepārtraukto inventarizācijas metodi, izmaksās noraksta pārdotās preces, pielietojot FIFO metodi, šādi:

• atlikums no 8.februārī iepirktās preču partijas: 100 x 3 = 100 EUR;
• atlikums no 10.februārī iepirktās preču partijas: 150 x 3,50 = 525 EUR.

Pēc šiem darījumiem preču kartītē redzams, ka noliktavā ir 100 vienības preces par kopējo iegādes vērtību 350 EUR.

Vidējo svērto cenu metode

Nosaukums jau pasaka priekšā, ka tiks noteikta vidējā cena, šajā gadījumā – preču iepirkuma cena.

_______________________________________________________________________

Uzņēmums lieto vienu un to pašu krājumu izlietojuma un atlikumu vērtības noteikšanas metodi visiem līdzīga veida un lietojuma krājumiem

_______________________________________________________________________

Vidējo svērto cenu metode ir krājumu izlietojuma un atlikumu vērtības noteikšanas metode, kuru, piemērojot katras krājumu vienības izmaksas, nosaka, pamatojoties uz līdzīgu krājumu vienību vidējām svērtajām izmaksām pārskata perioda sākumā un tā laikā iegādāto vai saražoto līdzīgu krājumu vienību izmaksām.

Aplūkosim, kā izskatīsies preču norakstīšana izmaksās, izmantojot vidējo svērto cenu metodi:

8.februārī pārdotas 100 vienības produkta “A”, gūstot realizācijas ieņēmumus 450 EUR.

Lai norakstītu pārdotās preces izmaksās, pielietojot vidējo svērto cenu metodi, vispirms jāaprēķina atlikumā esošo preču vidējā svērtā iegādes cena pirms preču pārdošanas (5.februāra atlikums). To dara šādi:

• iegādes pašizmaksa: 590 / 200 = 2,95 EUR/gab.

Šajā pašā datumā, piemērojot nepārtraukto inventarizācijas metodi, izmaksās tiek norakstītas pārdotās preces:

• 100 x 2,95 = 295 EUR.

Un tiek aprēķināts preču atlikums daudzuma vienībās un naudas izteiksmē:

• daudzuma vienībās: 200 – 100 = 100;
• naudas izteiksmē: 590 – 295 = 295 EUR.

11.februārī pārdotas 250 vienības produkta “A”, gūstot realizācijas ieņēmumus 1125 EUR.

Šajā datumā pirms attiecīgo preču pārdošanas tiek aprēķinātā vidējā svērtā iepirkuma cena atlikumā esošajām precēm:

• iegādes pašizmaksa: 1170 / 350 = 3,34 EUR/gab.

Izmaksās tiek norakstīta šāda pārdoto preču vērtība:

• 250 x 3,34 = 835 EUR.

Un tiek aprēķināts preču atlikums daudzuma vienībās un naudas izteiksmē:

• daudzuma vienībās: 350 – 250 = 100;
• naudas izteiksmē: 1170 – 835 = 335 EUR.

Iesaku pielietot šādu pieeju atlikumu aprēķināšanai, jo tas ir veids, kā izvairīties un neveikt koriģējošos grāmatojumus, kas veidojas skaitļu noapaļošanas rezultātā. Katrs uzņēmums individuāli nosaka, cik zīmes aiz komata atstāt produktu pašizmaksas aprēķinos, bet grāmatojumos tradicionāli izmanto divas zīmes aiz komata.

Ja gadījumā programma nepiemēro pieeju, ka daudzumus/summas saskaita un atņem no daudzumiem/summām, tad periodiski jāveic kontroles procedūras, lai ar koriģējošiem grāmatojumiem var sakārtot summas, proti, lai izmaksās nenorakstītu lielāku iepirkto preču vērtību nekā tas bija faktiski vai tieši otrādi – lai brīdi, kad prece vairs nav noliktavā, neparādītos preces atlikums naudas izteiksmē.

Kura metode izdevīgāka?

Tas, ko redzam pēc iepriekš veiktajiem aprēķiniem: preču daudzums atlikumā ir vienāds pie abām metodēm, bet atšķiras atlikumā esošo preču vērtība naudas izteiksmē.

Metodes izvēle ietekmē finanšu rezultātu:

Ne vienmēr, pielietojot FIFO metodi, peļņa būs lielākā. Tas ir atkarīgs no preču iepirkuma cenas vai iegādes izmaksām. Šajā piemērā tas izveidojās, jo sākotnējais atlikums un pirmā preču iegāde bija par zemāku iepirkuma cenu nekā pēdējā preču iegāde.