Kā zināms Darba likums nosaka visai striktus ierobežojumus darba laika organizācijai. Piemēram, Darba likuma 131. pants nosaka, ka normālais darba laiks ir 8 stundas dienā un 40 stundas nedēļā, 136. pants - ka pieļaujamais virsstundu darba ilgums nevar pārsniegt 144 stundas četru mēnešu periodā, 142. pants - ka diennakts atpūtas minimālajam ilgumam jābūt 12 stundas pēc kārtas, 143. pants - ka nedēļas atpūtas minimālajam ilgumam jābūt 42 stundas pēc kārtas, utt. Šie ierobežojumi ir veidojušies vēsturiski un to mērķis ir pasargāt darba ņēmēju kā lielākās sociālās grupas intereses un nodrošināt tiem pienācīgus darba apstākļus un dzīves kvalitāti. Šajā publikācijā aplūkosim gadījumus, kad piemērojami izņēmumi, un iespējamās regulējuma izmaiņas nākotnē.