Pēdējā gadu desmitā arvien vairāk runā par to, ka mēs dzīvojam grūti prognozējamā elektronizācijas un robotizācijas laikā, ka nav iespējams uzņēmumiem izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju un mērķus. Ilgtermiņa mērķu trūkuma dēļ vadītāju uzmanība tiek sadrumstalota, tā tiek pievērsta ikdienas darba uzdevumiem un kontrolei, tā visu līmeņu vadība lēnām sāk nodarboties ar mikromenedžmentu. Kādas ir tā sekas darbinieku motivācijā?

Daudzi cilvēki uzskata, ka efektīvākā motivācija parasti nāk no ārpuses – ka, izmantojot prasmīgas metodes, viens cilvēks var motivēt otru. Piemēram, pārliecinošs treneris, kurš saka uzmundrinošu runu komandai pirms spēles, kaunina vai slavē spēlētājus treniņu laikā, vai vadītājs, kurš izmanto apbalvojumus un sodus, lai uzlabotu darba ražīgumu.

Tomēr, kā rāda psihologu Edvarda L. Deci un Ričarda M.Raiena pētījumi, patiesība ir pilnīgi pretēja – cilvēka kreativitātes, atbildības izjūtas, veselīgas uzvedības un noturīgu pozitīvu izmaiņu pamatā ir cilvēka pašmotivācija, nevis ārējā motivācija. Ārējais spiediens var panākt cilvēka paklausību, piekāpību, bet nereti tās kombinējas arī ar negatīvām iezīmēm, tostarp – bezatbildību, neieinteresētību darba rezultātā un arī nepaklausību.