Latvijas uzņēmēju, personālvadības speciālistu un darba ņēmēju vidū valda kāds ļoti populārs, taču juridiski aplams mīts, kura izplatīšanā savu lomu spēlē arī Valsts darba inspekcija. Mīta būtība ir šāda: jebkuri būtiski grozījumi darba līgumā, kurus ierosina darba devējs, bet kuriem darbinieks nepiekrīt, automātiski klasificējami kā štatu samazināšana saskaņā ar Darba likuma 101.panta 1.daļas 9.punktu. Vai tiešām?
Mūsdienu dinamiskajā biznesa vidē un mainīgas ekonomikas apstākļos uzņēmumiem bieži nākas pielāgoties, pārskatīt izdevumu pozīcijas, optimizēt procesus un ieviest jaunas atalgojuma sistēmas. Šo pārmaiņu ietvaros nereti tiek skartas darba tiesiskās attiecības, un darba devējiem rodas nepieciešamība grozīt noslēgtos darba līgumus. Taču tieši šajā procesā, kad saskaras darba devēja vēlme mainīt kārtību un darbinieka tiesības uz stabilitāti, var rasties viens no visbīstamākajiem pārpratumiem Latvijas darba tiesību praksē.
Piemēram, uzņēmums nolemj mainīt darba samaksas aprēķināšanas kārtību, samazinot darbinieka fiksēto algas daļu un ieviešot procentuālu bonusu sistēmu. Darbinieks šādiem noteikumiem nepiekrīt, uzskatot, ka tie pasliktina viņa finansiālo stāvokli. Valsts darba inspekcija (VDI) nereti sniedz konsultāciju, ka šī situācija uzskatāma par štatu samazināšanu, savu viedokli pamatojot ar to, ka uzņēmums ievieš pavisam jaunu atalgojuma sistēmu, tādēļ “vecā” darba vieta ar līdzšinējiem darba līguma nosacījumiem uzņēmumā vairs nepastāv. VDI ieskatā šī situācija tiesiski atbilst darbinieku skaita samazināšanai un saimniecisku vai organizatorisku pasākumu veikšanai, līdz ar to darba devējam šādā gadījumā it kā ir likumīgas tiesības vienpusēji uzteikt darba līgumu, atlaist darbinieku un izmaksāt Darba likuma (DL) 112.pantā paredzēto atlaišanas kompensāciju.
Tomēr pieredzējuši darba tiesību juristi, tiesību zinātnieki un, pats galvenais, Latvijas Republikas Senāts pauž pilnīgi atšķirīgu viedokli. Tas vien, ka tiek mainīta darba samaksas aprēķina kārtība, darba laika organizācija vai citi līguma nosacījumi, nenozīmē, ka konkrētais amats ar attiecīgajiem noteikumiem beidz pastāvēt un darba devējam vairs nav nepieciešams.
