2026.gada 10.jūnijā Senāts paplašinātā sastāvā pieņēma spriedumu lietā SKC-35/2026, kurā sniegtas vairākas būtiskas atziņas par darba līguma uzteikšanu pārbaudes laikā. Spriedums ir īpaši nozīmīgs ar to, ka Senāts tajā ne vien analizējis pārbaudes laika mērķi un darba devēja rīcības brīvības robežas, bet arī atkāpies no vairākām iepriekš judikatūrā nostiprinātām atziņām par darbiniekam pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.

Senāts spriedumā izvirzījis trīs būtiskus tiesību jautājumus:

• vai darbiniekam ir tiesības prasīt atzīt uzteikumu par spēkā neesošu un atjaunot darbā, ja darba līgums uzteikts pārbaudes laikā;
• kādu prasību darbinieks var celt atbilstoši Darba likuma (DL) 48. pantam;
• vai uzsākt pildīt darba pienākumus ir obligāts priekšnoteikums, lai darba devējs varētu uzteikt darba līgumu pārbaudes laikā;

Strīda būtība

Konkrētajā lietā darbinieks 2023.gada 21.jūlijā noslēdza darba līgumu, kurā bija noteikts pārbaudes laiks, bet darbu uzsākt bija paredzēts 2023.gada 1.augustā. Tomēr jau pirmās darba dienas rītā darba devējs informēja darbinieku, ka darbā nav jāierodas, un dažas dienas vēlāk, pamatojoties uz DL 47.panta 1.daļu, darba līgumu uzteica. Darbinieks faktiski darbu nebija uzsācis.

Darbinieks vērsās tiesā, lūdzot uzteikumu atzīt par spēkā neesošu, atjaunot viņu darbā un piedzīt atlīdzību par darba piespiedu kavējuma laiku, kā arī morālā kaitējuma atlīdzību.