Vai un kādos gadījumos darba devējam iekšējos noteikumos darbiniekiem jāaizliedz tas, kas jau ir aizliegts ar likumu? Piemēram, ar darba telefonu veikt nelegālas darbības, ar darba automašīnu pārsniegt braukšanas ātrumu, lejupielādēt nelicencētu programmatūru.
Vispārīga atbilde ir – darba devējam nav pienākuma papildus aizliegt darbības, kas jau ir aizliegtas ar tiesību aktiem vai par kurām tiek paredzēta administratīvā vai krimināltiesiskā atbildība.
Tas izriet no vispārzināmā un atzītā tiesību principa “likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības” (latīniski – ignorantia legis non excusat), kas nostiprināts arī Latvijas tiesībās. Proti, Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 2.panta 2.daļa noteic, ka oficiālā publikācija ir publiski ticama un saistoša. Neviens nevar aizbildināties ar oficiālajā izdevumā publicēto tiesību aktu vai oficiālo paziņojumu nezināšanu. Ikvienai personai ir pienākums iepazīties un ievērot regulējumu, kas nodrošina cilvēku līdzāspastāvēšanu. Tiesiskā sistēma nespētu darboties, ja cilvēks varētu izvairīties no atbildības, vienkārši sakot – es to nezināju. Tiesu praksē, it sevišķi administratīvās atbildības un kriminālatbildības kontekstā, to bieži citē tiesu spriedumos kā vispāratzītu principu.
Tomēr, lai arī šāda prasība nav obligāta, jāņem vērā atsevišķi aspekti, kuru dēļ šo aizliegumu iekļaušana iekšējā regulējumā ir pat ļoti ieteicama. Paskaidrošu, kāpēc.
Darba devēja civiltiesiskā atbildība
Darba tiesiskās attiecības ir īpašas civiltiesiskas attiecības starp darba devēju un darbinieku, un tās arī tiek atšķirīgi regulētas, ņemot vērā, ka darbinieks tajās ir mazāk aizsargātā puse, un tāpēc uz darba devēju gulstas lielākas rūpības un atbildības pienākums.
