Kādi pierādījumi ir nepieciešami, lai publisko iepirkumu strīdā pretendents pamatotu negūto peļņu? Pēc kādiem kritērijiem nošķirama negūtā peļņa un iespējas zudums? Atbildes uz šiem jautājumiem sniedz Senāta atziņas ilgstošā publisko iepirkumu strīdā.
2026.gada 2.februārī Senāts pieņēma rīcības sēdes lēmumu SKA-287/2026 (A420340016), ar kuru atteicās ierosināt kasācijas lietvedību, tādējādi noslēdzot vairāk nekā 10 gadus ilgušo tiesvedību publisko iepirkumu strīdā. Šī lieta ir nozīmīga, jo tajā pieņemti trīs Senāta judikatūras spriedumi, savukārt Senāta rīcības sēdes lēmumā no publisko iepirkumu perspektīvas vērtēts tāds līdz šim Latvijas juridiskajā vidē maz aplūkots zaudējumu veids kā iespējas zudums (loss of chance).
Lietas būtība
Būvnieks (pieteicējs) piedalījās publiskajā iepirkumā par tehniskā projekta izstrādi, būvniecību un autoruzraudzību. Par iepirkuma uzvarētāju pasūtītājs atzina citu pretendentu. Pieteicējs un citi dalībnieki par pasūtītāja rīcību Iepirkumu uzraudzības birojam (IUB) iesniedza vairākas sūdzības, kurās pieteicējs norādīja, ka pasūtītājam, vērtējot piedāvājumu, bija jāņem vērā piedāvātā cena, nevis faktiskās izmaksas. Pēc negatīviem IUB lēmumiem pieteicējs tos apstrīdēja Administratīvajā rajona tiesā, kura ar 2015.gada 22.janvāra spriedumu atzina IUB lēmumus par prettiesiskiem. Tiesa secināja, ka konkrētajā strīdā bija jāņem vērā pasūtītājam piedāvātā cena, nevis pieteicēja pašizmaksa, un ka, piešķirot līguma slēgšanas tiesības citam pretendentam, iepirkuma procedūra tika pārkāpta. Minētais Administratīvās rajona tiesas spriedums ar Augstākās tiesas 2016.gada 22.februāra spriedumu SKA-138/2016 tika atstāts negrozīts.
