Liecība var būt viens no būtiskākajiem pierādīšanas līdzekļiem tiesvedībā, jo tieši ar liecinieka starpniecību tiesa nereti iegūst informāciju par faktiskajiem apstākļiem, kas nav fiksēti dokumentos vai citos pierādījumos. Vienlaikus liecības sniegšana nav tikai formāls pienākums – katram pateiktajam vārdam var būt nozīme lietas iznākumā un noteiktos gadījumos arī tiesiskas sekas pašam lieciniekam. Skaidrojam, kā rīkoties, ja jāsniedz liecība tiesā.
Publikācijā aplūkota liecības sniegšana kriminālprocesā un civilprocesā. Administratīvais process un administratīvā pārkāpuma process apzināti nav analizēts, ņemot vērā, ka liecinieku nopratināšana tajos notiek retāk.
Atbilstība kritērijiem
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 131.panta 1.daļai par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, ko persona sniedz savā liecībā pratināšanas vai aptaujas laikā par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem, kā arī ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem. Tādējādi kriminālprocesā par liecību uzskatāmas tikai tādas personas sniegtās ziņas, kas iegūtas likumā noteiktā procesuālā kārtībā.
Savukārt civilprocesā liecība ir liecinieka tiesas sēdē sniegtā informācija par faktiem, kas attiecas uz izskatāmo civillietu. Civilprocesa likums nosaka, ka liecinieku var nopratināt vienīgi par šajā lietā noskaidrojamiem apstākļiem, un par pierādījumu nevar būt liecinieka liecības, kas pamatotas uz ziņām, kuru avots nav zināms, vai uz citu personu sniegtajām ziņām, ja šīs personas nav nopratinātas.
