Pavisam nesen Latvijas juristu sabiedrības uzmanību piesaistīja aktuāls Senāta spriedums, kura būtību kodolīgi var raksturot šādi: kas nosaka līguma juridisko kvalifikāciju – nosaukums vai saturs?
Senāta 2026.gada 29.aprīļa spriedumā lietā SKC-411/2026 risināts jautājums par to, vai ir pietiekami vērtēt tikai līguma nosaukumu un tā formu, vai arī tiesai tomēr jānoskaidro līguma būtība un jāveic pilnvērtīga tā juridiskā kvalifikācija.
Strīda būtība
Lietas pamatā ir strīds par līgumu, kas noslēgts starp dzīvokļa īpašnieku un trešo personu. Lai gan tas nodēvēts par īres līgumu, tajā nav ietverts pienākums maksāt īres maksu. Dzīvokļa īpašuma jaunais ieguvējs vērsās tiesā, lūdzot atzīt šo līgumu par spēkā neesošu, jo tā saturs atbilst nevis īres, bet gan patapinājuma tiesiskajām attiecībām. Prasītājs norādīja, ka saskaņā ar Civillikuma (CL) 2112.pantu un Dzīvojamo telpu īres likuma (Īres likums) 3.pantu, kas bija spēkā lietā skatītā līguma slēgšanas brīdī, īres maksa ir viena no būtiskām īres līguma sastāvdaļām.
CL 2112.pants noteic, ka īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai par zināmu īres maksu kādas lietas lietošanu. Savukārt Īres likuma 3.pantā skaidrots, ka dzīvojamās telpas īre ir dzīvojamās telpas lietošanas tiesību nodošana citai personai par maksu.
Pirmās instances tiesa īres līgumu neatzina par spēkā neesošu, bet novērtēja to kā patapinājuma līgumu, secīgi lemjot par atbildētāja izlikšanu no dzīvokļa īpašuma.
Savukārt apelācijas instances tiesa prasību noraidīja pilnībā, atzīstot šo darījumu par īres līgumu un norādot, ka pirmās instances tiesa to nepamatoti bija kvalificējusi par patapinājuma līgumu. Apelācijas instances tiesa secināja, ka tiesiska darījuma nosaukums identificē līgumu, kurā vērā ņemams arī pats darījuma saturs un izteiktā pušu griba
