Spriedums lietā SKC-2/2026 ir viens no nozīmīgākajiem pēdējo gadu Senāta nolēmumiem jautājumā par konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas. Tas būtiski precizē konkurences ierobežojuma mērķi, darbības jomas jēdziena saturu, pārkāpuma pierādīšanas standartu, darba devēja pienākumu konkretizēt aizsargājamo informāciju, kā arī atlīdzības atprasīšanas tiesisko pamatu. Izskatām svarīgākās atziņas.
No vienas puses, darba devējiem ir pamatota interese aizsargāt savu klientūru, komercnoslēpumu, tirgus stratēģiju un citu konfidenciālu informāciju. No otras puses, konkurences ierobežojums būtiski ierobežo Satversmes 106.pantā garantētās personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tieši tādēļ praksē mēdz rasties jautājumi, kādās situācijās konkurences ierobežojums ir objektīvi nepieciešams un samērīgs, bet kādos gadījumos tas kļūst par pārmērīgu profesionālās darbības ierobežojumu. Tāpat nereti gan darbiniekiem, gan darba devējiem rodas grūtības noteikt robežas, ciktāl konkurences ierobežojums ir piemērojams. Būtisku ieguldījumu šo jautājumu skaidrošanā sniedz Senāta Civillietu departamenta 2026.gada 29.janvāra spriedums lietā SKC-2/2026.
Spriedums lietā SKC-2/2026 ir viens no nozīmīgākajiem pēdējo gadu Senāta nolēmumiem jautājumā par konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas. Tas būtiski precizē konkurences ierobežojuma mērķi, darbības jomas jēdziena saturu, pārkāpuma pierādīšanas standartu, darba devēja pienākumu konkretizēt aizsargājamo informāciju, kā arī atlīdzības atprasīšanas tiesisko pamatu. Izskatām svarīgākās atziņas.
No vienas puses, darba devējiem ir pamatota interese aizsargāt savu klientūru, komercnoslēpumu, tirgus stratēģiju un citu konfidenciālu informāciju. No otras puses, konkurences ierobežojums būtiski ierobežo Satversmes 106.pantā garantētās personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tieši tādēļ praksē mēdz rasties jautājumi, kādās situācijās konkurences ierobežojums ir objektīvi nepieciešams un samērīgs, bet kādos gadījumos tas kļūst par pārmērīgu profesionālās darbības ierobežojumu. Tāpat nereti gan darbiniekiem, gan darba devējiem rodas grūtības noteikt robežas, ciktāl konkurences ierobežojums ir piemērojams. Būtisku ieguldījumu šo jautājumu skaidrošanā sniedz Senāta Civillietu departamenta 2026.gada 29.janvāra spriedums lietā SKC-2/2026.
Lietas būtība
Lieta tika ierosināta pēc darba devēja prasības pret bijušo darbinieku un tā jauno darba devēju. Prasībā tika lūgts piedzīt atlīdzību, kas bija izmaksāta par konkurences ierobežojuma ievērošanu, līgumsodu, kā arī zaudējumus saistībā ar negodīgu konkurenci. Savukārt darbinieks cēla pretprasību par konkurences ierobežojuma atzīšanu par spēkā neesošu.
