Oficiālā e-adrese kļuvusi par valsts primāro saziņas kanālu ar personām, kurām šāds konts ir aktivizēts. Tomēr personai ir tiesības lūgt izmantot citu saziņas kanālu, ja tā šādu lūgumu īpaši pamato. Praksē rodas jautājums – cik tālu sniedzas šī izvēles brīvība, kā iestādei jārīkojas, saņemot šādu lūgumu, un kā tas ietekmē dokumenta paziņošanas prezumpciju, ja iestāde bez iepriekšēja brīdinājuma atkāpjas no līdz šim iedibinātās saziņas kārtības un paziņošanai izmanto citu saziņas kanālu.
Uz šiem jautājumiem atbildes sniedz Senāta 2026.gada 30.jūlija lēmums lietā SKA-685/2026. Tajā ir vērtēta situācija, kad persona bija skaidri lūgusi iestādi pieņemto lēmumu paziņot pa e-pastu, turklāt visa iepriekšējā saziņa starp personu un iestādi bija notikusi tieši ar e-pasta starpniecību, taču iestāde lēmumu bez brīdinājuma nosūtīja uz e-adresi. Rezultātā persona par lēmuma pieņemšanu faktiski uzzināja vairākus mēnešus pēc tā nosūtīšanas.
Kad jālieto e-adrese
Administratīvā procesa likuma 70.panta 2.daļa noteic, ka administratīvo aktu adresātam paziņo atbilstoši Paziņošanas likumam. Savukārt Paziņošanas likuma 3.panta 2.daļa paredz vispārīgo principu, proti, ja ārējais normatīvais akts nenosaka konkrētu dokumenta paziņošanas veidu, iestāde pati izvēlas piemērotāko kārtību, bet tai pēc iespējas jāņem vērā adresāta izteiktais lūgums.
Šo vispārīgo principu ierobežo Paziņošanas likuma 9.panta 1.1daļa, kas noteic – dokumentu paziņo uz e-adresi Oficiālās elektroniskās adreses likuma (OEA likums) kārtībā, ja adresātam aktivizēts e-adreses konts. Dokumentu, kas nosūtīts uz e-adresi, uzskata par paziņotu otrajā darba dienā pēc nosūtīšanas.
