2012. gada 2. maijā tika pasludināts Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2011-17-03, ar kuru tika atzīts, ka Satversmei neatbilst Ministru kabineta noteikumu Nr. 321 "Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību" (MK noteikumi Nr. 321) 3. un 4. punkts. Spriedums ir raisījis plašas diskusijas, kuru saturs nereti liek domāt, ka ne vienmēr ir pilnīga izpratne par tā saucamā nesēju atlīdzības koncepta būtību.

Gan no Satversmes, gan vairākiem starptautisko tiesību dokumentiem izriet vispārējs princips, ka jebkuram autoram, izpildītājam un producentam (turpmāk visi kopā – autori) ir ekskluzīvas tiesības uz savu darbu. Tas nozīmē, ka autoram, kuram pieder intelektuālās īpašuma tiesības uz savu radīto darbu, ir ekskluzīvas tiesības lemt par sava darba izmantošanu, tajā skaitā pašam izlemt, vai atļaut tieši vai netieši jebkādā veidā vai formā to reproducēt (kopēt).

Tomēr Latvijā likumdevējs ir šīs autoru ekskluzīvās tiesības ierobežojis. Proti, Autortiesību likumā ir noteikts, ka bez autora piekrišanas fiziskajai personai atļauts darbus, kas iekļauti tiesiski iegūtā filmā vai fonogrammā, vai arī citā aizsargājamā darba izpausmes formā, kā arī vizuālos darbus reproducēt (tajā skaitā ciparu formātā) vienā kopijā personiskai lietošanai bez tieša vai netieša komerciāla nolūka. Vienlaicīgi likumā ir noteikts, ka par šādu savu tiesību ierobežojumu autoriem ir tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību (turpmāk – nesēja atlīdzība). Līdz ar to  Latvijā jau daudzu gadu garumā (šāda kārtība bija paredzēta jau 1993. gada likumā Par autortiesībām un blakustiesībām) ir noteikts autoru īpašuma tiesību ierobežojumus, vienlaicīgi paredzot, ka par šādu ierobežojumu autoriem pienākas taisnīga atlīdzība.

Ņemot vērā to, ka nav iespējams kontrolēt katras personas reproducēšanas apjomus individuāli, atlīdzības apmēra noteikšanā būtu jāņem vērā kopējie sabiedrības reproducēšanas paradumi, bet personām, kuras datu nesējus un reproducēšanas iekārtas iegādājas komerciāliem nolūkiem, likums paredz iespēju samaksāto atlīdzību atgūt atpakaļ. Nesēju atlīdzība nav unikāls Latvijas tiesību institūts un nav radies šogad līdz ar Satversmes tiesas spriedumu. Kā jau minēts iepriekš, šāda sistēma normatīvajos aktos tika paredzēja jau 1993. gada likumā Par autortiesībām un blakustiesībām. 

Autortiesību likums nosaka, ka nesēja atlīdzības lielumu, iekasēšanas, atmaksāšanas un izmaksāšanas kārtību, kā arī proporcionālo sadali starp autoriem nosaka Ministru kabinets.  Ievērojot šo likumdevēja doto uzdevumu 2005. gadā tika pieņemti MK noteikumi Nr. 321, tajos ietverot uzskaitījumu ar datu nesējiem un iekārtām, ar kurām tiek kopēti autoru darbi un attiecīgi no kurām būtu maksājama nesēja atlīdzība. Šajā sarakstā tika ietverti tādi datu nesēji kā audiokasetes, videokasetes, minidiski un tādas iekārtas kā audiomagnetofons ar audiokasešu ieraksta funkciju, radio ar audio­kasešu ieraksta funkciju, u.c. Šie datu nesēji un iekārtas 2005. gadā tika izmantoti autoru darbu kopēšanai, tādēļ saprotama bija Ministru kabineta izvēla tieši šādas iekārtas un datu nesējus ietvert MK noteikumos Nr. 321.

Tomēr tehnoloģijas straujās attīstības dēļ tie nesēji un iekārtas, kurus cilvēki autoru darbu kopēšanai izmantoja 2005. gadā, mūsdienās vairs netiek lietoti. Mūsdienās neviens nelieto audiokasetes vai videokasetes, šodien cilvēki autoru darbus kopē uz tādiem nesējiem un iekārtām kā, piemēram, ārējie cietie diski, zibatmiņa un mobilie telefoni. Līdz ar to jau ilgu laiku Ministru kabinetam bija pienākums MK noteikumu Nr. 321 atjaunot, tajos ietverot aktuālos un mūsdienu tehnoloģiskai attīstībai atbilstošus datu nesējus un iekārtas. Bet, neskatoties uz vairākkārtējiem lūgumiem no autoru puses, dažādu kompromisa variantu piedāvājumiem un tikšanās reizēm Kultūras ministrijā utt., Ministru kabinets neveica savu pienākumu un MK noteikumos Nr. 321 grozījumus neveica. Turklāt tas netika darīts neskatoties uz to, ka pats Ministru kabinets, izdodot MK noteikumus Nr. 321, bija noteicis, ka šie noteikumi ir jāpārskata vismaz 1 reizi gadā.

2011. gada augustā autoru pārstāvamās kopumā 4 organizācijas vērsās Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību, lūdzot Satversmes tiesu atzīt par Satversmei neatbilstošus MK noteikumus Nr. 321, ciktāl tie neparedz nesēju atlīdzības maksājumu par tiem datu nesējiem un iekārtām, kuri mūsdienās tiek izmantoti autoru darbu kopēšanai. Pēc būtības autori lūdza Satversmes tiesu atzīt, ka Ministru kabineta bezdarbība, nepārskatot MK noteikumu Nr. 321 saturu, neskatoties uz to, ka kopš to sākotnējās pieņemšanas tehnoloģiju attīstība radījusi būtiskas izmaiņas, neatbilst Satversmei. Ar Satversmes tiesas spriedumu autoru konstitucionālā sūdzība tika apmierināta.

Būtiski uzsvērt, ka saskaņā ar Satversmes tiesas likumu Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtās tiesību normu interpretācijas ir obligātas visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Līdz ar to Satversmes tiesas spriedumam ir liela nozīme ne vien konkrētās lietas ietvaros, bet arī citos jautājumos. Tā, piemēram, Satversmes tiesas spriedumā ir uzsvērts, ka jebkurā tiesību jomā gan Saeimas, gan Ministru kabineta pienākums ir periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams, un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Līdz ar to ar spriedumu ir dota skaidra norāde, ka normatīvo aktu saturs ir nepārtraukti jāpārvērtē un nepieciešamības gadījumā jāveic grozījumi, ja tas vairs neatbilst mūsdienu prasībām.

Minēto attiecinot uz tādām jomām, kas skar tehnoloģijas, tajā skaitā nesēju atlīdzības regulējumu, Satversmes tiesas spriedumā ir uzsvērts, ka Ministru kabinetam ir pienākums sekot tehnoloģiju attīstībai un pilnveidot apstrīdētajās normās ietverto nesēju un iekārtu sarakstu. Ja šis pienākums netiek pildīts, tad Ministru kabinets nepilda savu pienākumu nodrošināt personu, šajā gadījumā – autoru, cilvēktiesību aizsardzību. Attiecībā uz apstrīdētajām tiesību normām Satversmes tiesa atzina, ka Ministru kabinets nav izpildījis savu pienākumu regulāri pārvērtēt datu nesēju un iekārtu uzskaitījumu. Satversmes tiesas spriedumā ir uzsvērts, ka tā kā Ministru kabinets nav pēc būtības izvērtējis tehnoloģiju attīstības ietekmi uz reproducēšanai izmantojamiem un ar nesēja atlīdzību apliekamiem datu nesējiem un iekārtām, apstrīdētās tiesību normas neatbilst Satversmes 113. pantam, kas nosaka, ka valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības.

Ar Satversmes tiesas spriedumu nav ticis radīts jauns tiesību institūts, nav radīts jauns nodoklis vai kāds cits līdz šim nebijis maksājums. Pēc būtības ar Satversmes tiesas spriedumu Ministru kabinetam ir vienīgi uzdots izpildīt jau to, kas tam bija jādara pirms daudziem gadiem. Proti, sekojot tehnoloģiju attīstībai, jāizvērtē, kuri datu nesēji un iekārtas mūsdienās tiek izmantotas autoru darbu reproducēšanai, un par tiem jāparedz taisnīgas atlīdzības maksājums autoriem. Satversmes tiesas sprieduma sekas ir tādas, ka ne vēlāk kā līdz 2012. gada 1. novembrim Ministru kabinetam ir jāveic grozījumi MK noteikumos Nr. 321. Ievērojot Satversmes tiesas secināto, ka Ministru kabinetam ir pienākums sekot tehnoloģiju attīstībai un pilnveidot apstrīdētajās normās ietverto nesēju un iekārtu sarakstu, ar grozījumiem MK noteikumi Nr. 321 būtu papildināmi ar visiem tiem datu nesējiem un iekārtām, kuras mūsdienās tiek izmantotas, lai kopētu autoru darbus.