Maijā “iFinanses” pievērsās vairākiem aktuāliem jautājumiem, un, pirms jūnijs aizved mūs vasaras ritmā, ieskatāmies trīs lasītākajās maija publikācijās “iFinanses” portālā.
1.vieta – darba stundas maijā
Ministru kabinets (MK) 2024.gada 30.aprīlī izdeva rīkojumu Nr.332 “Par darba dienu pārcelšanu 2025.gadā”, nosakot, ka darba diena no piektdienas, 2025.gada 2.maija, tiek pārcelta uz sestdienu, 2025.gada 10.maiju. Šī darba dienas pārcelšana radīja būtisku jautājumu: “2025.gada 10.maijs ir pārceltā darba diena no 2.maija. 2.maijs ir parasta darba diena, bet 10.maijs – pirmssvētku saīsinātā darba diena, jo pēc tās seko Mātes diena. Vai tas nozīmē, ka kopējais stundu skaits maijā samazināsies par vienu stundu? Vai arī paliks nemainīgs – 160 stundas?” Atbildi uz šo jautājumu sniedza Inga Zāle publikācijā “Darba stundu skaits 2025.gada maijā” (iFinanses.lv, 30.04.2025.).
Svarīgi atcerēties, ka darbadienu pārcelšana saskaņā ar MK rīkojumu Nr.332 ir saistoša tiem darbiniekiem, kuri strādā valsts budžeta finansētās institūcijās ar piecu dienu darba nedēļu – no pirmdienas līdz piektdienai. Pārējie darba devēji, piemēram, uzņēmumi vai organizācijas, paši var lemt, vai šāda darba dienas pārcelšana tiem ir nepieciešama.
I. Zāle skaidro: “No darba devēja izvēles pārcelt vai nepārcelt darba dienu nemainās attiecīgā kalendārā mēneša kopējais darba dienu skaits. Visiem darbiniekiem, kuri strādā no pirmdienas līdz piektdienai, 2025.gada maijā jānostrādā 20 darba dienas. Atšķirīgs būs darba stundu skaits atkarībā no tā, vai darba devējs pārcels piektdienu, 2.maiju, uz sestdienu, 10.maiju. Ja pārcelšana tiek veikta, sestdiena, 10.maijs, būs pirmssvētku diena (jo svētdiena, 11.maijs, ir svētku diena – Mātes diena), tāpēc šajā dienā jāstrādā septiņas stundas, un kopējais darba stundu skaits maijā būs 159 stundas. Savukārt, ja darba devējs pārcelšanu neveic, tad 2.maijā jāstrādā astoņas stundas, un kopējais darba stundu skaits maijā būs 160 stundas. Darba devējs var izvēlēties pārcelt 2.maiju arī uz sestdienu, 17.maiju vai 24.maiju, jo Darba likuma 133.panta 4.daļa paredz, ka pārceltā darba diena jākompensē sestdienā tajā pašā mēnesī. Arī šādā gadījumā kopējais darba stundu skaits būs 160.”
Turklāt darba samaksa darbiniekiem šoreiz nemainījās.
2.vieta – kļūda e-rēķinā
Lai arī tikko paziņots, ka strukturētie elektroniskie rēķini (e-rēķini) visiem uzņēmumiem savstarpēji būs obligāti tikai no 2028.gada 1.janvāra, e-rēķinu tēma jau šobrīd ir aktuāla un tāda saglabāsies, līdz viss e-rēķinu apmaiņas process noritēs bez aizķeršanās. Šoreiz topa otrajā vietā ierindojas lasītāja jautājums: “Kā rīkoties, ja strukturētajā elektroniskajā rēķinā konstatēta kļūda? Piemēram, klientam tiek izrakstīts rēķins par 220 eiro, bet sistēma ģenerē e-rēķinu par 220,01 eiro. Nereti arī neuzmanības dēļ rēķins standarta formātā var tikt izrakstīts ar neprecizitāti, tāpēc nepieciešams to labot, vienlaikus veicot labojumu arī e-rēķinā.” Uz šo jautājumu atbildi sniedza Valsts ieņēmumu dienests (VID) publikācijā “Kā labot kļūdu e-rēķinā?” (iFinanses.lv, 09.05.2025.).
VID atgādina – Grāmatvedības likumā noteikts, ka attaisnojuma dokuments – rēķins samaksai – primāri jāsagatavo kā e-rēķins. Vienlaikus jānodrošina arī cilvēklasāms šī rēķina formāts. E-rēķins nav jāgatavo papildus, bet primāri kā noklusējuma dokuments. “E-rēķinu labo atbilstoši Latvijas nacionālajā standartā noteiktajai kārtībai – ar kredītrēķinu vai korektīvo rēķinu. Ja e-rēķinā konstatēta kļūda, to labo, izrakstot jaunu rēķinu ar pareizu informāciju, norādot atsauci uz sākotnējo rēķinu. E-rēķinu gadījumā nav paredzēta rēķina dzēšana, anulēšana vai atcelšana, ” skaidro VID.
3.vieta – nepareizi samaksāta nauda
Kļūdas var rasties ne tikai e-rēķinos, bet arī grāmatvedībā. Šoreiz lasītāju interesē: “Ko grāmatvedībā darīt ar nepareizi samaksāto naudu? Piemēram, telpu nomas rēķinā norādīti 79 eiro, taču samaksāti 80 eiro. Līdzīgas kļūdas var notikt arī ar nebūtiskām summām – piemēram, vienu centu. Ja pārmaksātā summa netiek pieprasīta atpakaļ (jo tā ir tik neliela, ka tās atgūšana būtu neefektīva), rodas jautājums – vai šādu pārmaksu drīkst uzskatīt par saimnieciskās darbības izdevumiem, vai arī tā klasificējama kā ar saimniecisko darbību nesaistīti izdevumi?” Dana Muceniece šo jautājumu analizē publikācijā “Ko darīt ar kļūdaini samaksāto naudu?” (iFinanses.lv, 14.05.2025.).
Kļūdaini (bez pamata) veikts maksājums par saimniecisko darījumu lielākā apmērā, nekā norādīts attaisnojuma dokumentā, rada atprasījuma tiesības no maksājuma saņēmēja jeb debitora. “Ja maksājums veikts par saimniecisko darījumu, tas ir jāiekļauj ar uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN) apliekamajā bāzē kā debitoru parāds, kas iekļauts zaudējumos (izdevumos), ja pirms tam attiecīgajam debitora parādam nav izveidots uzkrājums. Šādas debitoru parādu summas tiek iekļautas ar UIN apliekamajā bāzē kā nosacīti sadalītā peļņa pārskata gada pēdējā taksācijas perioda UIN deklarācijā, dalot debitoru parāda summu ar koeficientu 0,8. Turklāt ar UIN apliekamajā bāzē neiekļauj to debitoru parādu summas, kuru parādnieki ir Latvijas, Eiropas Savienības dalībvalstu vai Eiropas Ekonomikas zonas valstu rezidenti, kā arī to valstu rezidenti, ar kurām Latvijai ir noslēgta un spēkā esoša konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu. Tādējādi, izvērtējot iespēju izdevumos norakstīt kļūdaini pārmaksātās summas par saimniecisko darījumu un iekļaut tās ar UIN apliekamajā bāzē, primāri jāņem vērā darījuma partnera rezidences valsts. Ja debitors ir trešās valsts rezidents un ar šo valsti Latvijai nav spēkā esošas nodokļu konvencijas, norakstītā debitora parāda summa viennozīmīgi jāiekļauj ar UIN apliekamajā bāzē,” norāda D. Muceniece.
Atšķirīgs ir gadījums, ja maksājums kļūdaini veikts vispār bez jebkāda saimnieciska pamatojuma – piemēram, ja nauda nejauši pārskaitīta citam saņēmējam (darījuma partnerim, uzņēmumam). “Ja šādu naudu nav izdevies atgūt no tās saņēmēja vai no personas, kura pieļāvusi kļūdu, tā klasificējama kā ar saimniecisko darbību nesaistīts izdevums. Šāda summa jāiekļauj ar UIN apliekamajā bāzē kā nosacīti sadalītā peļņa attiecīgā mēneša UIN deklarācijā. Arī avansa, galvojuma vai rokasnaudas maksājumi, ja darījums netiek uzsākts 12 mēnešu laikā no mēneša, kurā maksājums veikts, tiek uzskatīti par ar saimniecisko darbību nesaistītiem izdevumiem. Šīs summas jāiekļauj pārskata gada pēdējā mēneša ar UIN apliekamajā bāzē. Ja darījums netiek uzsākts 36 mēnešu laikā no mēneša, kurā veikts avansa, galvojuma naudas vai rokasnaudas maksājums, uzņēmumam nav tiesību samazināt UIN bāzē iekļautā maksājuma apmēru, precizējot attiecīgā taksācijas perioda UIN deklarāciju.”
Uzņēmumiem patstāvīgi jānosaka debitoru parādu atzīšanas, atgūšanas un norakstīšanas kārtība savā grāmatvedības politikā. Katrs uzņēmums var noteikt konkrētas darbības un termiņus, kādos debitoru informē par nesamaksātajām summām – piemēram, nosūtot atgādinājumus, sazinoties pa tālruni u.c.
