67280693
info@ifinanses.lv
Autorizēties
Neesi reģistrējies?
Reģistrēties
Reģistrēties
2018.gada 14.jūnijā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments pieņēma spriedumu lietā Nr.SKC-213/2018, kurā tiesa deva vērtējumu par Darba likuma (DL) 101.panta 3.daļas un DL 110.panta 3.daļas savstarpējo piemērojamību, kā arī par DL 58.pantā iekļautā darbinieka atstādināšanas institūta maksimālo ilgumu darbiniekiem, kuri ir arodbiedrību biedri.
20.04.2018. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments pieņēma spriedumu lietā Nr.SKC-213/2018, ar kuru atzina - ja darba līgums tiek uzteikts saistībā ar darbinieka rīcību pretēji labiem tikumiem, darba devējam ir jānorāda uz konkrētiem faktiskajiem apstākļiem, kas pamato šo faktu, kā arī jādod darbinieka rīcības objektīvs izvērtējums un pamatojums šādas rīcības atzīšanai par pretēju labiem tikumiem.
Darba likumā (DL) paredzēts aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas darbiniekam, ja viņš izmanto savas tiesības darba tiesisko attiecību ietvaros. Pavisam nesen lielu ievērību izpelnījās Latvijas Republikas Augstākās tiesas (AT) Civillietu departamenta 14.11.2017. spriedums lietā Nr.SKC-762/2017, kurā tiesa lēma, ka darba uzteikums atzīstams par spēkā neesošu, ja tā iemesls ir darbinieka atteikšanās pieņemt algu "aploksnē".
30.08.2017. stājās spēkā Latvijas Republikas Augstākās tiesas (AT) Civillietu departamenta spriedums lietā Nr.SKC-1320/2017, ar kuru noteikts, ka turpmāk darba devējs nedrīkstēs pārsūdzēt darbinieka uzteikumu, kura pamatā ir Darba likuma (DL) 100.panta 5.daļa, jeb uzteikumu svarīga iemesla dēļ.
Praksē samērā bieži ir situācijas, kad darba devējs veic ieturējumus no darbinieka darba samaksas. Šī gada jūnijā pieņemts svarīgs Latvijas Republikas Augstākās tiesas (AT) Civillietu departamenta spriedums, kurā analizētas darba devēja tiesības veikt šādus ieturējumus, izmantojot Darba likuma (DL) 78.pantā noteiktās atprasījuma tiesības.
Ir virkne uzņēmumu, kuros darba specifikas dēļ darbinieki nedrīkst pamest savu darba vietu pusdienu un citos pārtraukumos. Vai laiks, kas pavadīts šādos pārtraukumos, uzskatāms par darba vai atpūtas laiku? No atbildes uz šo jautājumu ir atkarīgs, vai par šo laiku ir jāmaksā darba samaksa.
Lai gan par to rakstīts vairākkārt, nereti komersantiem joprojām nav saprotams, kā nošķirt darba līgumu no uzņēmuma līguma un kas jāņem vērā, lai to pareizi izdarītu. Līdz ar to ir noderīgi aplūkot Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 10.03.2017. spriedumu lietā Nr.SKC-658/2017, kurā vērtēts jautājums par atšķirībām starp uzņēmuma un darba līgumu.
Lai gan Darba likumā (DL) darba devējam noteikts pienākums nodrošināt darbiniekiem labvēlīgus darba apstākļus, diemžēl ne vienmēr šis pienākums uzņēmumu ikdienā tiek īstenots. Darbinieki dažādās jomās un amata līmeņos var saskarties ar neētisku un diskriminējošu, bet smagākos gadījumos pat pazemojošu un vardarbīgu vadības vai kolēģu attieksmi.
21.12.2016. Eiropas Savienības tiesa (EST) pieņēma spriedumu lietā Nr.C-201/15 (Spriedums) par kolektīvo atlaišanu. Spriedumā analizēti būtiski jautājumi uzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību vairākās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs.
Kā zināms, darba tiesiskās attiecības var būt sarežģītas ne vien dažādu juridisko jautājumu dēļ, bet arī tādēļ, ka to ietvaros veidojas savstarpējās personiskās attiecības – gan starp darbiniekiem, gan arī starp darbiniekiem un darba devēju. Līdz ar to ir saprotams, ka arī darba vietā tiek ievēroti un atzīmēti darbinieku dzīvē nozīmīgi personiska rakstura notikumi, piemēram, dzimšanas dienas.
Lai gan morālā kaitējuma atlīdzināšana darba tiesisko attiecību ietvaros netiek aktualizēta bieži, tomēr gan darbiniekiem, gan darba devējiem ir jāņem vērā, ka morālā kaitējuma nodarīšana darba tiesisko attiecību ietvaros ir iespējama un nodarītais morālais kaitējums ir atlīdzināms, piedzenot no tā nodarītāja atbilstošu atlīdzību. To apliecina arī tiesu prakse.
Augstākās tiesas Civillietu departaments 09.06.2016. pieņēma spriedumu lietā Nr.SKC-1817/2016, kurā ir vērtēti darba devējiem 2 būtiski jautājumi. Pirmkārt, tiek analizēts darba devēja pienākums pamatot darbinieku skaita samazināšanu. Otrkārt, Civillietu departaments, nosūtot lietu atkārtotai izskatīšanai apelācijas instances tiesai, vērš uzmanību arī uz uzņēmuma pārejas tiesiskā regulējuma iespējamo piemērojamību konkrētajā situācijā.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) 12.01.2016. spriedums lietā "Barbulesku pret Rumāniju" ir raisījis virkni diskusiju. Šajā lietā ECT vērtēja darbinieka privātās dzīves neaizskaramības un darba devēja tiesību pārbaudīt, vai darbinieks ievēro iekšējo darba kārtību un neizmanto darba devēja resursus, tai skaitā datoru, internetu u.tml., personīgām vajadzībām robežas. Saskaņā ar šo spriedumu noteiktos gadījumos ir pieļaujams, ka darba devējs pārbauda, vai darbinieks uzņēmuma IT sistēmu izmanto tikai darba pienākumu izpildei. Tomēr šī sprieduma atziņas ir vērts analizēt vērīgāk, jo darba devēja tiesības nav tik absolūtas, kā varētu šķist.
Ja darbiniekiem ir noteikta darba vieta, laiks, ko viņi pavada ceļā no mājām līdz darbam, netiek uzskatīts par darba laiku un netiek apmaksāts, jo katrs var brīvi izvēlēties, vai dzīvot tuvāk vai tālāk no darba vietas. Taču nesen pieņemtais Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedums liecina, ka citādi ir darbiniekiem, kuri ir mobili un kuriem nav noteiktas darba vietas, piemēram, tehnisku pakalpojumu sniedzējiem, kas servisu nodrošina, ierodoties pie klienta.
Darba likums (DL) paredz tiesības uzteikt darba līgumu, neievērojot 1 mēneša uzteikuma termiņu, ja darbiniekam ir svarīgs iemesls. Kas ir uzskatāms par svarīgu iemeslu? Un kurai pusei jāpierāda, ka šāds darba līguma uzteikums ir tiesiski pamatots?
07:00, 10. Dec. 2018