No šī gada 1.janvāra darba algām piemērojams diferencētais neapliekamais minimums, kā arī diferencētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likme. Pirmās algas šogad jau aprēķinātas, tomēr nepamet sajūta, ka likuma izstrādes, saskaņošanas un pieņemšanas procesā kaut kas ir nogājis greizi. Kāpēc tā?

Viena no 2018.gada nodokļu reformas pamatnostādnēm bija mazināt nevienlīdzību starp lielo un mazo ienākumu saņēmējiem un palielināt mazo un vidējo ienākumu saņēmēju līdzekļus. Tāpēc tika izveidota apgriezti proporcionāli piemērojamā neapliekamā minimuma likme – jo mazāka alga, jo lielāks neapliekamais minimums piemērojams. Tāpat tika ieviesta progresīvā IIN likme 20–31,4% apmērā. Mērķis ļoti apsveicams, bet kāds ir rezultāts?

Darbinieki – nodokļu parādnieki?

Nedomāju, ka likumdevēja mērķis bija lielāko daļu Latvijas vidējo algu saņēmēju padarīt par nodokļu parādniekiem. Diemžēl realitātē ir izveidojusies šāda situācija, lai gan faktiski redzams tas būs, tikai beidzoties 2018.kalendārajam gadam, kad Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datubāzēs tiks apkopota fizisko personu ienākumu informācija par 2018.gadu. Iesniedzot 2018.gada ienākumu deklarāciju, jau no 01.03.2019. var atklāties nepatīkama situācija, kad Finanšu ministrijas "dāvana" Latvijas Republikas simtgadē – vērienīgā nodokļu reforma – izdarījusi lāča pakalpojumu nodokļu maksātājiem, padarot tos par nodokļu parādniekiem.

Saskaņā ar likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" (likums par IIN) 12.pantu VID prognozēto neapliekamo minimumu nosaka, izmantojot nodokļu maksātāja mēneša apliekamo ienākumu, kas gūts no pirms pirmstaksācijas gada 1.oktobra līdz pirmstaksācijas gada 30.septembrim (izņemot ienākumus no kapitāla pieauguma), dalot ar mēnešu skaitu, kuros gūts ienākums. Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr.676 "Noteikumi par neapliekamā minimuma un nodokļa atvieglojuma apmēru iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanai" 3.punktu gada diferencētā neapliekamā minimuma aprēķināšanai paredzēts gada apliekamā ienākuma apmērs, virs kura nepiemēro gada diferencēto neapliekamo minimumu, un 2018.gadā tas ir 12 000 EUR. Tādējādi jau tad, ja bruto darba samaksa mēnesī ir 1000 EUR, prognozētajam neapliekamajam minimumam vajadzētu būt 0.

No 01.01.2018. VID prognoze gan katrai personai, aplūkojot savus datus individuāli, gan darba devējam, lai piemērotu VID prognozēto neapliekamo minimumu ikmēneša darba algai, pieejama Elektroniskās deklarēšanas sistēmā. Tomēr vairumā situāciju, kad darbinieka mēneša alga iepriekš bijusi no 700 EUR līdz 1000 EUR, atklājas, ka piemērojams salīdzinoši liels prognozētais neapliekamais minimums. Ņemot vērā ekonomikas attīstību un vispārējo izaugsmi, kas veiksmīgi atspoguļojas arī iedzīvotāju labklājībā tieši ienākumu jomā, ir ierasts darbiniekiem algas palielināt, turklāt bieži vien šādas algu izmaiņas tiek veiktas, sākoties jaunam kalendārajam gadam. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotā informācija par algu pieauguma dinamiku 2015.–2017.gadā atspoguļota 1. un 2.tabulā.

Rezultātā darba devējs, jau aprēķinot algas par 2018.gada janvāri, redzēja faktisko situāciju, kad darbinieka alga sasniedz vai pārsniedz 1000 EUR un, ja VID prognozētais neapliekamais minimums tiks piemērots visā likumā noteiktajā periodā līdz pat 31.07.2018., darbiniekam 2019.gadā neizbēgami būs jāveic papildu nodokļa maksājumi.

Diemžēl likumā par IIN nav paredzēta situācija, kad darba devējam būtu tiesības nepiemērot VID prognozēto neapliekamo minimumu, ja darbinieka mēneša ienākums sasniedz 1000 EUR, vai samazināt piemērojamo summu proporcionāli algai vai izmaksātajai prēmijai, kas var būtiski ietekmēt piemērojamā neapliekamā minimuma apjomu par visu gadu kopumā. Vēl problemātiskākā situācijā ir jaunie vecāki, kam, atgriežoties no bērna kopšanas atvaļinājuma, ir prognozēts pilns neapliekamais minimums 200 EUR apmērā. Situācija nav loģiska – VID taču bija pieejami dati par personas ienākumiem arī pirms šāda atvaļinājuma un bija redzams pamatots iemesls, kāpēc ar nodokli apliekamie ienākumi ir tuvu nullei. Tomēr sistēmai un algoritmam nav ne izņēmumu, ne emociju – visi ir vienādā stāvoklī un spiesti vai nu bezpalīdzīgi gaidīt 2018.gada beigas un krāt naudu, lai veiktu nodokļu piemaksas, vai atkal mēģināt risināt situāciju ar iesniegumiem, vienošanās līgumiem u.tml.

Kā rīkoties?

Arī VID par prognozētā neapliekamā minimuma nepiemērošanu ir dažādi viedokļi, ko noskaidroju, sazinoties ar VID konsultantiem gan telefoniski, gan e-pasta formātā.

Telefoniski saņemtā atbilde:

  • lai darba devējs varētu nepiemērot VID prognozēto neapliekamo minimumu, darbiniekam ir 2 iespējas – nereģistrēt nodokļu grāmatiņu pie darba devēja, attiecīgi maksājot arī 23% IIN likmi par visiem ienākumiem (un saņemt nodokļa atmaksu, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju), vai rakstīt iesniegumu, lai ikmēneša darba algai netiek piemērots VID prognozētais neapliekamais minimums.

E-pastā saņemtā atbilde:

  • atbilstoši likuma par IIN 3.panta 2.daļai darbinieka mēneša ar algas nodokli apliekamais ienākums ir ienākums, no kura tiek atskaitītas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, VID prognozētais mēneša neapliekamais minimums un nodokļa atvieglojumi. Tādējādi darba devējam, aprēķinot ar algas nodokli apliekamo ienākumu, jāpiemēro VID prognozētais mēneša neapliekamais minimums, ja tāds ir paziņots. Darba devējs VID prognozēto mēneša neapliekamo minimumu drīkst nepiemērot, ja darbinieks izteicis tādu vēlmi un par to darba devējam ar darbinieku noslēgta rakstiska vienošanās.

Kā redzams, arī VID viedoklis šajā jautājumā nav viennozīmīgi definēts un saņemtā informācija par situācijas savlaicīgai uzlabošanai nepieciešamajiem dokumentiem ir pretrunīga.

Darba devējiem, kas jau šobrīd izprot potenciālo nepatīkamo situāciju, kas var veidoties pēc 2018.gada noslēguma, ieteiktu piedāvāt darbiniekiem vienu no VID konsultantu minētajiem risinājumiem. Jebkurā gadījumā, manuprāt, nav normāli, ka tikko pieņemta likuma norma jau jākoriģē ar individuāliem risinājumiem, un gribētos ticēt, ka šī norma jau tuvākajā nākotnē tiks pārskatīta. Skaidrs, ka 2019.gadā būs samērā daudz neapmierinātu nodokļu maksātāju, kuri pret savu gribu spiesti valstij atmaksāt nodokļa parādu, kas izveidojies neveiksmīgi ieviestas likumdošanas normas dēļ.

1.tabula. Vidējā bruto darba samaksa, EUR

 

Sabiedriskais sektors

Vispārējās valdības sektors

Privātais sektors

 2015.gada   1.pusgads

833

777

781

 2016.gada   1.pusgads

859

806

830

 2017.gada   1.pusgads

926

874

893

2.tabula. Strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa 2017.gadā (janvāris–septembris), EUR

 

Sabiedriskais sektors

Vispārējās valdības sektors

Privātais sektors

Salīdzinājums ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, %

Sabiedriskais sektors

Vispārējās valdības sektors

Privātais sektors

Janvāris

886

842

866

107,1

108,3

107,2

Februāris

878

833

845

107

106,5

105

Marts

926

866

904

107,7

107,6

106

Aprīlis

924

875

907

108,6

109,1

108,1

Maijs

947

893

919

107

107,8

109,5

Jūnijs

991

934

918

109

111,1

109,5

Jūlijs

967

923

911

107,8

108,5

107,3

Augusts

966

926

919

108,3

109,3

107,7

Septembris

928

885

909

107,1

107,8

108,1

Avots: CSP