Tēze: Iestādei, izskatot lietu par nodokļa uzrēķinu, ir jāiegūst visa informācija, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu, tādējādi panākot tiesisku, taisnīgu un efektīvu lietas izskatīšanu.
Tēze: Akcīzes nodoklis alkoholiskajiem dzērieniem un soda nauda piedzenami no personas, kuras valdījumā ir alkoholiskie dzērieni, ar kuriem veiktas nelikumīgas darbības, vai no personas, kas veica nelikumīgās darbības ar tiem, ja netiek konstatēts alkoholisko dzērienu valdītājs.
Tēze: Administratīvā pārkāpuma lietā par ar akcīzes nodokli apliekamo preču aprites noteikumu pārkāpšanu konstatētie apstākļi nav vienīgie pierādījumi lietā par akcīzes nodokļa un soda naudas uzrēķinu. Administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtajā lēmumā, kas ir izpildīts, nodibinātiem faktiem nav prejudiciāla nozīme, izskatot jautājumu par akcīzes nodokļa un soda naudas uzrēķinu.
Tēze: Apstāklis, ka persona nav pārsūdzējusi tai nelabvēlīgu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā un ir samaksājusi administratīvo sodu, automātiski nozīmē, ka persona ir piekritusi attiecīgajam lēmumam. Šāda personas rīcība tiesai jāvērtē kopsakarā ar pārējiem pierādījumiem lietā.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas (LR AT) Senāta Administratīvo lietu departamenta 08.06.2009. SPRIEDUMS lietā Nr.A42452905.
LR AT Senāta Administratīvo lietu departaments kopsēdē rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz Andra Sprogas pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) 11.10.2005. lēmuma atcelšanu, sakarā ar Andra Sprogas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 8.jūlija spriedumu daļā, ar kuru noraidīts Andra Sprogas pieteikums daļā par VID 11.10.2005. lēmuma atcelšanu.
Aprakstošā daļa
23.02.2004. Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomikas policijas biroja inspektors sastādīja apskates protokolu, kurā tika konstatēts, ka noliktavas telpās Rīgā, [..] ielā 1 atrodas alkohola preces bez Latvijas Republikas akcīzes nodokļa markām un bez šo preču iegādi apliecinošiem dokumentiem.
Ar 04.06.2004. VID Akcīzes preču pārvaldes lēmumu Nr.F0604/212 (turpmāk arī – lēmums Nr.F0604/212) Andris Sproga (turpmāk – pieteicējs) saukts pie administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 169.3panta (ar akcīzes nodokli apliekamo preču aprites noteikumu pārkāpšana) un sodīts ar naudas sodu Ls 100 apmērā, konfiscējot preci.
08.06.2005. VID veica akcīzes nodokļa aprēķinu pieteicējam (kā preču valdītājam) par 23.02.2004. izņemtajām un 04.06.2004. konfiscētajām akcīzes precēm. Ar VID Rīgas reģionālās iestādes Tematisko pārbaužu pārvaldes 7.tematisko pārbaužu daļas lēmumu pieteicējam papildu nomaksai budžetā noteikti 2323,20 Ls, no tiem: akcīzes nodoklis alkoholiskajiem izstrādājumiem 1161,60 Ls un soda nauda 1161,60 Ls.
Izskatot pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu par minēto lēmumu, VID Rīgas reģionālā iestāde apstrīdēto lēmumu atstāja negrozītu. Savukārt, izskatot apstrīdēšanas iesniegumu par minēto lēmumu, VID ģenerāldirektors ar 11.10.2005. lēmumu to atstāja negrozītu. Lēmums pamatots ar to, ka no 23.02.2004. apskates protokola un 04.06.2004. lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā izriet, ka pieteicējs ir uzglabājis konfiscētās preces noliktavas telpās. Tāpat norādīts, ka pieteicējs, nepārsūdzot lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā un samaksājot naudas sodu, ir atzinis savu pārkāpumu.
VID lēmumu pieteicējs pārsūdzēja tiesā.
Ar Administratīvās rajona tiesas 27.04.2007. spriedumu pieteikums apmierināts.
Izskatot lietu sakarā ar VID apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa noraidīja pieteikumu daļā par VID ģenerāldirektora 11.10.2005. lēmuma atcelšanu un atstāja bez izskatīšanas pieteikumu daļā par VID Akcīzes preču pārvaldes 04.06.2004. lēmuma atcelšanu. Spriedums daļā, ar kuru noraidīts pieteikums, pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem. Pārsūdzētais VID ģenerāldirektora lēmums pamatots ar tālāk minētajām tiesību normām.
Saskaņā ar Alkohola aprites likuma 7.pantu ar akcīzes nodokļa markām nemarķētus alkoholiskos dzērienus aizliegts uzglabāt, pārvietot un realizēt Latvijas Republikas muitas teritorijā, izņemot likuma ,,Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem” noteiktajos gadījumos. Savukārt likuma "Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem" 5.panta 1.daļā noteikts, ka visi alkoholiskie dzērieni ir marķējami ar akcīzes nodokļa markām, izņemot šā panta ceturtajā daļā noteiktos gadījumus (šie izņēmumi uz konkrēto gadījumu neattiecas).
Atbilstoši minētā likuma 16.panta 1.1daļai Latvijas Republikas muitas teritorijā ir aizliegts ražot, pārstrādāt, uzglabāt, pārvietot un realizēt alkoholiskos dzērienus, par kuriem nav samaksāts akcīzes nodoklis vai kuri nav marķēti ar akcīzes nodokļa markām, izņemot likumā noteiktos gadījumus.
Saskaņā ar likuma "Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem" 16.panta 4.daļu, ja persona veic jebkuras darbības ar alkoholiskajiem dzērieniem, neievērojot šā likuma noteikumus, VID bezstrīdus kārtībā piedzen valsts budžetā atbilstoši šā likuma 7.pantā noteiktajām likmēm nenomaksātās nodokļa summas un soda naudu saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām".
Saskaņā ar likuma "Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem" 4.pantu pieteicējs ir uzskatāms par akcīzes nodokļa maksātāju, kuram atbilstoši likuma "Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem" 16.panta 4.daļā noteiktajam par konstatētajiem pārkāpumiem ir piemērojama atbildība saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām".
Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32.panta 1.daļā noteikts – ja nodokļu maksātājs, pārkāpdams nodokļu likumu prasības, nodokļu administrācijai iesniegtajās deklarācijās vai nodokļu aprēķinos samazina nodokļu bāzi (ar nodokli apliekamo objektu) un no tās aprēķināto nodokļa summu, nodokļu administrācija aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen samaksāto nodokļa summu un soda naudu tās apmērā, ja konkrēto nodokļu likumos nav paredzēts cits soda naudas apmērs.
VID pamatoti noteica pienākumu pieteicējam maksāt akcīzes nodokli un soda naudu saskaņā ar tiesību normām, kas bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā, jo tieši administratīvais pārkāpums bija pamats papildus maksājumu noteikšanai valsts budžetā.
Ar lēmumu Nr.F0604/212 administratīvā pārkāpuma lietā pieteicējs tika atzīts par vainīgu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 169.3pantā paredzētā pārkāpuma izdarīšanā un sodīts ar naudas sodu, konfiscējot izņemtās preces. Šī administratīvā lieta iestādē noslēdzās ar lēmuma Nr.F0604/212 spēkā stāšanos, tādējādi iestādē tika saistoši un nemainīgi nodibināts fakts, kurš atbilstoši iepriekš minētājām tiesību normām iestādei noteica pienākumu izdot obligāto administratīvo aktu.
Pieteicējs iebilst pret pārsūdzēto lēmumu, norādot, ka tajā nav konstatēts, ka pieteicējs būtu konfiscēto preču valdītājs. Pieteicējs sniedz informāciju par iespējamo preču valdītāju – Lailu Krastiņu, kurai bija iznomātas noliktavas telpas.
Šajā lietā ir izvērtējams, vai iestāde pamatoti aprēķināja akcīzes nodokli un soda naudu pieteicējam.
Iestāde pareizi likuma "Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem" 16.panta izpratnē pieteicēju uzskatījusi par personu, kuras valdījumā bija alkoholiskie dzērieni, ar kuriem veiktas šā panta 4.daļā minētās darbības. Par to liecina pieteicēja rīcība administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas gaitā, kas noslēdzās ar lēmumu Nr.F0604/212. Proti, ar lēmumu Nr.F0604/212 pieteicējam tika uzlikts naudas sods un konfiscētas preces. Šajā lietvedībā pieteicējs lēmumu nav apstrīdējis, kā arī nekādā veidā nav iestādei darījis zināmu, ka nav preču valdītājs, administratīvā pārkāpuma protokolā norādījis, ka protokolam piekrīt. Ja pieteicējs uzskatīja, ka viņš nav pārkāpumu izdarījis, bet cita persona ir glabājusi preci, tad būtu loģiski, ka pieteicējs iebilstu un sniegtu visu savā rīcībā esošo informāciju par patieso preču valdītāju, kas arī attiecīgi varētu būt pārkāpuma subjekts. Tieši otrādi, pieteicējs ir izpildījis lēmumu, samaksājot naudas sodu, kā arī akceptējis preču konfiskāciju, no kā var secināt, ka tieši pieteicējs bija preču valdītājs, kurš tās glabāja un attiecīgi izdarīja administratīvo pārkāpumu.
Apgabaltiesas sēdē pieteicējs apliecināja, ka administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā nav sniedzis informāciju iestādei par to, ka precēm būtu cits valdītājs vai īpašnieks, tādējādi iestāde, pieņemot pārsūdzēto lēmumu, izmantoja administratīvā pārkāpuma lietā nodibināto faktu, ka pieteicējs glabāja savā valdījumā esošu preci, kura viņam pēc tam tika konfiscēta.
Ja pieteicējs nav iebildis pret lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, tad iestāde pareizi uzskatīja, ka šāds valdījuma fakts ir nodibināts, un tai nebija pienākums to pārskatīt. Arī šīs tiesvedības laikā nav izvērtējams, kura persona bija preču valdītājs, jo šis fakts izriet no lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā, kurš ir stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams.
Minētais apstāklis bija iemesls, kādēļ apgabaltiesa atteicās pieaicināt kā liecinieci Lailu Krastiņu, jo šajā tiesvedībā netiek pārskatīts lēmums Nr.F0604/212 administratīvā pārkāpuma lietā.
Ja pieteicējs ir akceptējis lēmumu Nr.F0604/212 administratīvā pārkāpuma lietā, tad attiecībā uz pieteicēju ir saistoši tajā nodibinātie juridiskie fakti, kas ir pārsūdzētā lēmuma pamatā.
VID, pamatojoties uz lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, ir pareizi aprēķinājis nodokli un soda naudu pieteicējam kā preču valdītājam saskaņā ar likuma "Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem" 16.panta 7.daļu.
Akcīzes nodoklis un soda nauda aprēķināti pareizi.
Izvērtējot pieteicēja izdarītā pārkāpuma apstākļus, secināms, ka pieteicēja vaina nodokļu likumu prasību pārkāpšanā ir konstatēta administratīvā pārkāpuma lietā.
Izskatāmajā gadījumā pārkāpuma raksturs administratīvā pārkāpuma lietā bija pamats iestādei pārsūdzētajā lēmumā piemērot soda naudu likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32.panta 1.daļā paredzētajā apmērā. Tā kā tika pārkāptas likuma "Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem" prasības, uzglabājot alkoholiskos dzērienus, kuri nav marķēti ar akcīzes nodokļa markām un kuriem nebija to iegādi apliecinošu dokumentu, soda naudas noteikšana pilnā apmērā nav acīmredzami nesamērīga.
Par minēto spriedumu daļā, ar kuru noraidīts pieteikums, pieteicējs iesniedza kasācijas sūdzību, lūdzot spriedumu atcelt. Kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk minētajiem argumentiem.
Tiesa nepamatoti attiecībā uz pieteicēju piemērojusi likuma "Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem" 5., 7. un 16.panta normas. Tiesa balstījās uz VID viedokli, ka pieteicējs ir atbildīgs par minētā likuma pārkāpumu, jo pieteicēja vaina ir konstatēta administratīvā pārkāpuma lietā, kas beidzās ar VID Akcīzes preču pārvaldes 04.06.2004. lēmumu, ar kuru pieteicējs tika sodīts ar naudas sodu 100 Ls apmērā.
Pieteicējs minētajā administratīvā pārkāpuma lietā nebija atzinis savu vainu nelegālā alkohola glabāšanā. Pieteicējam nekad nav piederējis nelegāls alkohols un pieteicējs nekad nav ievedis vai izvedis no valsts nelegālu alkoholu. Pieteicējs ir bijis tikai teritorijas [..] ielā 1, Rīgā apsaimniekotājs un pārvaldītājs. Pieteicējs jau pašā sākumā bija norādījis, ka ne viņam, ne viņa uzņēmumam nav nekāda sakara ar nelegālo alkoholu. Vienīgais motīvs, kāpēc pieteicējs nevēlējās pārsūdzēt viņam uzlikto naudas sodu, bija tas, ka teritorijas īpašnieki varēja pārtraukt teritorijas pārvaldīšanas līgumu, uzzinot, ka kāds no nomniekiem vai telpu turētājiem glabājis pieteicēja pārvaldīšanai nodotajās telpās nelegālu alkoholu. Ja pieteicējam būtu izskaidrots, kādas konsekvences izrietēs no lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā, pieteicējs būtu attiecīgo lēmumu pārsūdzējis un panācis iestādes patvaļas novēršanu.
Sākotnējā VID lēmumā par daļēja audita rezultātiem norādīts, ka Ekonomikas policijas biroja 2004.gada 23.februāra apskates protokolā ir konstatēts, ka pieteicējs [..] ielā 1, Rīgā glabājis alkoholu bez Latvijas Republikas akcīzes nodokļa markām. Taču ne VID, ne tiesa nav ņēmuši vērā, ka nekas tāds apskates protokolā nav minēts. Pieteicējs pie telpu apskates tika pieaicināts kā teritorijas [..] ielā 1, Rīgā pārvaldnieks. Minētajā teritorijā atradās aptuveni 90 ēkas. Pieteicējam nebija informācijas par telpu nomniekiem, kā arī nebija telpu atslēgu uz to brīdi.
Pieteicējs uzskata, ka lēmums administratīvā pārkāpuma lietā nevar būt par pamatu akcīzes nodokļa un soda naudas aprēķināšanai pieteicējam, jo iestāde nevar būt pārliecināta, ka nav pieļauta kļūda, pieņemot lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā (kaut arī pieteicējs nav attiecīgo lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā pārsūdzējis).
Par kasācijas sūdzību VID iesniedza paskaidrojumus, kuros norādīts, ka kasācijas sūdzība nav pamatota.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 114.panta 1.daļu, ja lietā esošie dokumenti ir pietiekami un tam rakstveidā piekritis pieteicējs, tiesa var izspriest lietu bez tiesas sēdes (rakstveida procesā).
Pieteicējs kasācijas sūdzībā ir izteicis piekrišanu lietas izskatīšanai rakstveida procesā.
Ievērojot minēto un to, ka lietā esošie dokumenti ir pietiekami lietas izskatīšanai bez tiesas sēdes, lieta tiek izskatīta rakstveida procesā.
LR AT Senāts nolēma
Lietā ir strīds par to, vai VID ir pamatoti aprēķinājis akcīzes nodokli un soda naudu par minēto preču uzglabāšanu pieteicējam.
Likuma "Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem" 16.panta 7.daļa noteic, ka šā panta 4.daļā minētajos gadījumos (ja persona veic jebkuras darbības ar alkoholiskajiem dzērieniem, neievērojot šā likuma noteikumus) nodokli un soda naudu piedzen no personas, kuras valdījumā ir alkoholiskie dzērieni, ar kuriem veiktas šā panta ceturtajā daļā minētās darbības, vai no personas, kas veikusi šā panta ceturtajā daļā minētās darbības, ja netiek konstatēts minēto alkoholisko dzērienu valdītājs. Līdz ar to no minētās normas izriet, ka nodoklis un soda nauda tiek piedzīti no personas, kuras valdījumā ir alkoholiskie dzērieni, vai, ja šo valdītāju nevar konstatēt – no personas, kas veic darbības ar alkoholiskajiem dzērieniem, neievērojot minētā likuma noteikumus.
Tātad, lai būtu pamats aprēķināt pieteicējam nodokli un soda naudu, VID bija jākonstatē, ka pieteicējs bija 23.02.2004. izņemto preču valdītājs vai ka pieteicējs bija veicis nelikumīgas darbības ar minētajām precēm.
Kā atzīst Senāts, pēc būtības tas ir jautājums par to, vai lietā ir nepieciešamie pierādījumi tam, ka pieteicējs bija attiecīgo preču valdītājs vai ka viņš bija veicis nelikumīgas darbības ar tām.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 103.panta 2.daļu tiesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati (ex officio) objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu.
Administratīvā procesa likuma 154.panta 1.daļa noteic, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem. No šīs tiesību normas izriet, ka tiesai savi secinājumi jāizdara tikai pēc tam, kad pierādījumi ir vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudīti (sk., piemēram, Senāta 05.04.2005. sprieduma lietā Nr.SKA-73/2005 13.punktu). Minētā panta 3.daļa uzliek tiesai pienākumu norādīt, kāpēc tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienu faktu par pierādītu, bet citu – par nepierādītu. Tiesai jāpamato spriedums ar tiem pierādījumiem, par kuru ticamību tiesa ir pārliecināta (sk., piemēram, Senāta 13.11.2008. sprieduma lietā Nr.SKA-493/2008 7.punktu).
Senāts turpmāk norādīto apsvērumu dēļ atzīst, ka tiesa nav ievērojusi minētās tiesību normas izskatāmajā lietā.
Pārsūdzētajā VID lēmumā ir norādīts, ka no 23.02.2004. apskates protokola un 04.06.2004. lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā izriet, ka pieteicējs ir nelikumīgi uzglabājis ar akcīzes nodokli apliekamās preces noliktavas telpās un ka pieteicējs, nepārsūdzot lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā un samaksājot naudas sodu, ir atzinis savu pārkāpumu. Pieteicējs šādam lēmumam nepiekrīt, norādot, ka viņam nav nekāda sakara ar atrastajām precēm, ne viņam, ne viņa uzņēmumam (SIA AS Projekts) nepieder strīdus noliktavas telpas, ne viņš, ne viņa uzņēmums nav minēto strīdus telpu nomnieks un viņam nav piekļuves šīm telpām, telpas bija iznomātas fiziskai personai L.Krastiņai. Līdz ar to pieteicējs uzskata, ka viņš nav ne atrasto akcīzes preču valdītājs, ne arī uzglabātājs. Pieteicējs norāda, ka 23.02.2004. viņš tika pieaicināts pie noliktavas telpu atvēršanas tikai kā teritorijas Rīgā, [..] ielā 1 apsaimniekotāja SIA AS Projekts pārstāvis.
Apgabaltiesa atzina pārsūdzēto lēmumu par pamatotu, norādot, ka tas, ka pieteicējs bija attiecīgo preču valdītājs un uzglabātājs, ir konstatēts administratīvā pārkāpuma lietā, un ka izskatāmās lietas ietvaros vairs nav pārbaudāms, kurš bija preču valdītājs. Līdz ar to apgabaltiesa balstījās uz administratīvā pārkāpuma lietā konstatētajiem apstākļiem un nav pieaicinājusi lietā kā liecinieci fizisko personu, kas pēc pieteicēja sniegtajiem paskaidrojumiem nomāja strīdus noliktavas telpu. Tiesa arī norādīja uz to, ka pieteicējs nebija pārsūdzējis lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā un administratīvo sodu samaksāja, kas apliecina, ka pieteicējs bija piekritis konstatētajam administratīvajam pārkāpumam.
Senāts atzīst, ka administratīvā pārkāpuma lietā par ar akcīzes nodokli apliekamo preču aprites noteikumu pārkāpšanu konstatētie apstākļi var būt pierādījumi lietā par akcīzes nodokļa un soda naudas uzrēķinu personai, kas nav ievērojusi likuma prasības attiecībā uz alkoholiskajiem dzērieniem. Taču no likuma neizriet, ka administratīvā pārkāpuma lietas materiāli ir vienīgie pierādījumi lietā par akcīzes nodokļa un soda naudas uzrēķinu. No likuma neizriet, ka administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtajā lēmumā, kas ir izpildīts, nodibinātiem faktiem būtu prejudiciāla nozīme, izskatot jautājumu par akcīzes nodokļa un soda naudas uzrēķinu.
Kā izriet no Administratīvā procesa likuma 59.panta 1.daļas, iestādei ir jāiegūst informācija, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu. Atbilstoši šai tiesību normai iestādei ir jāpanāk tiesiska, taisnīga un efektīva lietas izskatīšana. Turklāt atbilstoši minētā likuma 62.panta 1.daļai, lemjot par tāda administratīvā akta izdošanu, kurš varētu būt nelabvēlīgs adresātam, iestādei jānoskaidro un jāizvērtē adresāta viedoklis un argumenti lietā. Līdz ar to iestādei ir objektīvi jānoskaidro visi lietā nozīmīgie apstākļi un jāizvērtē administratīvā akta adresāta norādītie argumenti.
Arī tiesai atbilstoši Administratīvā procesa likuma 103.panta 2.daļai ir pienākums objektīvi noskaidrot lietas apstākļus, un saskaņā ar šā likuma 154.pantu jānovērtē lietā esošie pierādījumi, turklāt Administratīvā procesa likuma 154.panta 2.daļa noteic, ka nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu.
Līdz ar to nav pamatots apgabaltiesas secinājums, ka izskatāmajā lietā nav jāpārbauda, kurš bija preču valdītājs vai uzglabātājs. Tiesai, izskatot lietu, bija objektīvi jānoskaidro, vai pieteicējs ir tā persona, kurai atbilstoši likuma "Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem" 16.panta 7.daļai kā preču valdītājam vai uzglabātājam ir pienākums samaksāt budžetā akcīzes nodokli un soda naudu. 23.02.2004. apskates protokols un 04.06.2004. lēmums administratīvā pārkāpuma lietā tiesai bija jāvērtē kopā ar pieteicēja sniegtajiem paskaidrojumiem un viņa norādītajiem pierādījumiem, nepieciešamības gadījumā vācot arī papildu pierādījumus, tostarp nopratinot pieteicēja norādīto liecinieci, ja lietā esošie pierādījumi nav pietiekami.
Tāpat Senāts nevar piekrist apgabaltiesas apgalvojumam, ka tas, ka pieteicējs nepārsūdzēja viņam nelabvēlīgu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā un samaksāja administratīvo sodu, automātiski nozīmē, ka pieteicējs ir piekritis attiecīgajam lēmumam. Šāda pieteicēja rīcība tiesai bija jāvērtē kopsakarā ar pārējiem pierādījumiem lietā. Turklāt no 04.06.2004. lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā izriet, ka pieteicējs neatzīst, ka būtu veicis nelikumīgas izcelsmes alkohola uzglabāšanu.
Vienlaikus Senāts norāda, ka tiesai, pārbaudot un novērtējot 04.06.2004. lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā un 23.02.2004. apskates protokolu, uz kuriem iestāde atsaucas pārsūdzētā lēmuma pamatojumā, ir jānoskaidro, vai no tiem ir iespējams izdarīt secinājumu, ka pieteicējs uzglabāja 23.02.2004. atrastās preces bez akcīzes nodokļa markām.
Kā izriet no 04.06.2004. lēmuma (lietas 46. un 47.lapa), 23.02.2004. Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomikas policijas biroja amatpersonas konstatēja ar akcīzes nodokli apliekamās preces Rīgā, [..] ielā 1, SIA AS Projekts noliktavas telpās, taču administratīvi sodīts ir pieteicējs kā fiziska persona, turklāt šajā lēmumā norādīts, ka pieteicējs neatzīst, ka ir veicis nelikumīgas izcelsmes alkohola uzglabāšanu. Savukārt no 23.02.2004. apskates protokola (lietas 48. un 49.lapa), ko sastādīja Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomikas policijas biroja inspektors, izriet, ka pieteicējs ir pieaicināts piedalīties noliktavas telpas apskatē un ka apskatē tika konstatēts, ka noliktavas telpās atrodas preces bez Latvijas Republikas akcīzes nodokļa markām un bez šo preču iegādi apliecinošiem dokumentiem, bet šajā protokolā nav norādīts, ka pieteicējam vai viņa uzņēmumam SIA AS Projekts (šis uzņēmums apskates protokolā vispār nav minēts) būtu kāds sakars ar šīm precēm vai ar konkrēto noliktavas telpu, kur preces tika atrastas.
Ievērojot iepriekš minētos argumentus, Senāts atzīst, ka tiesa nav noskaidrojusi lietas apstākļus un nav pienācīgi novērtējusi lietā esošos pierādījumus, ar ko pieļāvusi būtiskus procesuālo tiesību normu pārkāpumus. Tādēļ apgabaltiesas spriedums ir atceļams, un lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai. Izskatot lietu no jauna, tiesai jānoskaidro visi lietā nozīmīgie apstākļi un jānovērtē pierādījumi atbilstoši Administratīvā procesa likuma 154.panta prasībām, spriedumā norādot, kāpēc tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienu faktu par pierādītu, bet citu – par nepierādītu.
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 2.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments nosprieda atcelt Administratīvās apgabaltiesas 08.07.2008. spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai.
Spriedums nav pārsūdzams.
