Infrastruktūras projekti dod impulsu ekonomikas attīstībai, efektīvā veidā savienojot dažādu reģionu resursus. Taču laika gaitā ap infrastruktūras objektiem parasti strauji attīstās sociālie un rūpnieciskie objekti, kuri ierobežo infrastruktūras paplašināšanu un turpmāko ekonomisko attīstību.

Esam jau apskatījuši ekonomisko renti - jebkura ražošanas faktora īpašo spēju jeb izcilību. Tā pasaule ir radīta - katrā objektā ir kāda īpatnība, ar ko tas izceļas citu vidū. Dabas objekti mēdz būt īpaši garšīgi vai indīgi, plaši vai miniatūri, saulaini vai mitri utt. Cilvēks jau senatnē ir iemācījies tos atšķirt un izmantot savām vajadzībām, ar laiku arī pārvietot pie citiem cilvēkiem vai arī, ja tas nebija iespējams, tad pārvietot cilvēkus pie attiecīgajiem dabas objektiem. Tā radās pirmā infrastruktūra – ceļi.

Taču cilvēks reti aprobežojas ar esošo īpašību savienojumu, viņš cenšas savākt vairākas "izcilības" vienā priekšmetā, tādējādi uzlabojot savu labklājību. To sauc par ražošanas procesu. Sākotnēji, kad ražošanas procesam bija nepieciešami tikai fiziskie objekti (materiāli, cilvēki un zeme), arī infrastruktūras objekti attīstījās galvenokārt fiziskā veidā, modificējoties dažādos tehniskajos objektos – tiltos, ūdens apgādes sistēmās, piestātnēs u.tml. Vēlāk cilvēks sāka vadīt arī mazāk taustāmus resursus – enerģiju, dažādas frekvences viļņus, informāciju. Tad parādījās citi objekti – elektrotīkli, telekomunikācijas, internets u.tml. Tas arī veido infrastruktūru, atsevišķo komponenšu savstarpēji saistītu sistēmu, kas ļauj nodrošināt ražošanas procesu maksimāli efektīvi.