Dalīšana pamatpiedāvājumā un papildmaksājumos ir vispārpieņemta cenu stratēģija automašīnu tirdzniecībā, aviopakalpojumos un vairākās citās nozarēs. Kāpēc to dara, kādas ir šādas politikas veidošanas nopietnākās problēmas un to iespējamie risinājumi?

Ar papildmaksājumiem es iepazinos apmēram pirms 15 gadiem, kad "uzķēros" uz "airBaltic" piedāvājumu stundas laikā piezvanīt un laimēt iespēju iegūt biļeti uz Stokholmu par 1 latu. Impulsīvi zvanot un "laimējot iespēju", uzzināju, ka cenas piedāvājumā nav iekļauta lidostas nodeva 38 Ls apmērā un atpakaļ obligāti jālido noteiktā datumā (3 dienas pēc izlidošanas), pretējā gadījumā ir jāpērk biļete par pilnu cenu. Nopērkot 2 biļetes nu jau 78 Ls vērtībā, sāku meklēt viesnīcu un plānot ceļojumu. Līdzekļu tobrīd nebija pārāk daudz, tādēļ centos ceļojumu saplānot tā, lai apskatītu iespējami vairāk, bet iztērētu iespējami mazāk. Toreiz viesnīcu meklēšanas portāli vēl nebija tik attīstīti, un arī es kā ceļotāja biju diezgan nepieredzējusi, tādēļ rezervēju istabu hosteļa tipa viesnīcā (kas manā izpratnē garantēja lētāko iespējamo cenu). Stokholmā (samaksājot par braucienu no lidostas līdz pilsētai un ar metro līdz hostelim samērīgi ar aviobiļetes cenu) atklāju, ka viesnīcas piedāvājumā neietilpst gultas veļas un interneta lietošanas cena, par ko bija jāsamaksā 1/3 no pamatpakalpojuma cenas... Šādas situācijas atkārtojās nepārtraukti – ieejot brīvdabas muzejā, vajadzēja piemaksāt par ūdens dzīvnieku aplūkošanu, citās vietās – par fotografēšanu. Veikalos bija jāmaksā depozītmaksa par plastmasas pudelēm, kuras nododot varēja iegūt kuponu, lai atkal iegādātos kaut ko tajā pašā veikalā. Rezultātā ceļojumam plānotā summa tika pārtērēta vairākkārt un iespaids par Zviedriju man izveidojās viennozīmīgs – "ļoti dārgi"… Kopš šīs reizes mani neuzrunā plaši reklamēti prāmju un citu ceļojuma operatoru mazcenu piedāvājumi, tomēr tas nenozīmē, ka es "neuzķeros" uz papildmaksājumu aicinājumiem citās nozarēs.