Dīvaini, ka visvērtīgāko uzņēmuma aktīvu – personālu – finanšu pārskatos atspoguļo tikai izmaksās, turpretī krājumus un darbarīkus – aktīvos. Droši vien tas nav viegli – atrast līdzsvaru starp cilvēku kā ražošanas resursu un cilvēku kā labklājības objektu, t.i., ražošanas mērķi. Kas tad ir darbinieks – cilvēks vai instruments? Vai uz personālu jācenšas ekonomēt, vai arī jāmaksā tam iespējami vairāk, sagaidot lielāku atdevi?