Spēja redzēt cauri cipariem

Lai noskaidrotu, kādas atziņas ir radušās pēc gada pārskatu revīziju veikšanas un kā kopumā grāmatvežu darbu vērtē revidenti, aicinājām uz interviju Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas (LZRA) valdes locekli un Ētikas komitejas locekli Kasparu Rutki. Piedāvājam ieskatu intervijā.

Kāda šobrīd ir situācija, cik uzņēmumu ir pakļauti obligātajai revīzijai?

Latvijā kopā ir ap 100 000 nodokļu maksātāju, kuriem ir jāiesniedz gada pārskati, aptuveni 7000 no tiem ir pakļauti obligātajai revīzijai. Tas ir aktīvs darbs visiem 164 Latvijas revidentiem. Tiesa, ap 500–600 no tiem ir lieli uzņēmumi, kuri pārskatu var iesniegt līdz jūlija beigām. Augstskolā aizsāktās tradīcijas gan turpinās, un liela daļa cilvēku atliek darbus uz pēdējo brīdi.

Kādi ir būtiskākie secinājumi, kas radušies šajā gadā, veicot revīzijas?

Nekādu būtisku izmaiņu revidentu un grāmatvežu darbā šogad nav bijis. Tiesa, esmu novērojis: tāpat kā katru gadu Latvijā negaidīti uzsnieg sniegs, tā arī pēkšņi ir pienācis 30.aprīlis, kad ir jāiesniedz gada pārskati. Visvairāk to sajūt grāmatvedības ārpakalpojumu sniedzēji, kuriem klienti lielākoties piegādā jau apkopotu informāciju, pēc kuras tiek sagatavots pārskats. Klienti nereti uzskata – ja 29.aprīļa vakarā vai 30.aprīļa rītā atnesīs informāciju par visu gadu, tad grāmatvedis īsā laikā uzburs rezultātu.

Arī revidenti ir pakārtoti šai sistēmai. Mums visiem tas ir kā sava veida sezonas noslēgums. Man prieks, ka šogad arī Valsts ieņēmumu dienests (VID) uzņēmumiem izsūtīja atgādinājumu, ka pārskati ir jāiesniedz laikus. Tātad ir vēl kāds bez revidentiem, kurš grāmatvežiem to atgādina.

Noteikti gan grāmatveži, gan revidenti jau pamazām gatavojas jaunajam Gada pārskatu likumam (GPL).

Jā, 2017.gads vairs nav pārāk tālu. Finanšu ministrija šobrīd aktīvi strādā pie GPL piemērošanas noteikumu gatavošanas. Ir plāns šo darbu pabeigt līdz jūlijam, taču darba grupas sanāksmēs jau ir iezīmējies, ka tas, visticamāk, prasīs vairāk laika un pūļu. Būtiskākās izmaiņas jaunajā likumā ir prasība, ka turpmāk gada pārskats būs jāparaksta arī grāmatvedim. Ceru, ka tas mainīs attieksmi un būs lielāka atbildības sajūta, cilvēki neparakstīs acīmredzamas muļķības.

Vai tas nav mazliet dīvaini? Revidenti jau līgumā paredz punktu, ka neuzņemas pilnu atbildību par revidēto pārskatu, taču grāmatvedim par to jāatbild.

Tā gluži nav. Par gada pārskatu pareizību vienmēr ir atbildīga uzņēmuma valde. Tā tas vienmēr ir bijis, ka valde deleģē grāmatvedi, kurš sagatavo pārskatu. Grāmatveža atbildība ir sagatavot pārskatu, ņemot vērā Latvijas likumdošanu. Protams, grāmatvedis nevar atbildēt, vai katrs no darījumiem tiešām ir noticis – ja uzņēmums tirgo konteinerus uz Āziju, grāmatvedim nav jādodas līdzi uz Indonēziju, lai pārliecinātos, vai tiešām viss notiek tā, kā dokumentos paredzēts. Savukārt, ja ir pieaicināts revidents, viņš novērtē, vai gada pārskats ir patiess un vai norādītie darījumi tiešām varētu būt notikuši.

Grāmatvedis tehniski saliek kopā visu informāciju, bet revidents sadarbojas ar valdi, vadību, mēģinot “bildi salikt kopā”, lai saprastu, vai norādītā informācija izskatās ticama, vai uzņēmums tiešām strādā ar peļņu vai zaudējumiem, vai tam ir maksātspējas problēmas. Arī bankas pirms kredīta izsniegšanas prasa iesniegt revidētus gada pārskatus. Viss šis darbs ir diezgan reglamentēts. Revidents parakstās, ka ir strādājis atbilstoši standartiem, bijis neatkarīgs un viņam nav bijusi vēlme kaut ko paslēpt. Ja tomēr gada pārskatā kaut kas izskatās aizdomīgi, revidenta pienākums ir par to ziņot valdei.

Un kas notiek tālāk, ja valde, piemēram, negrib reaģēt uz šādiem aizrādījumiem?

Tad revīzijas ziņojums tiek sagatavots ar iebildēm un komentāriem. Manā rīcībā šobrīd ir 2013.gada dati, kad no kopā 7000 sagatavotajiem atzinumiem 1250 bijuši ar iebildēm. Bijuši arī 10 negatīvi atzinumi. Tas nozīmē, ka revidents uzskatījis, ka kļūdu ir pārāk daudz, tās ir lielas un pārskats nav reāls. Revidents jebkurā gadījumā sagatavo ziņojumu, tikai tā saturs var būt atšķirīgs. Retos gadījumos revidents sniedz atteikumu. Tas notiek, ja objektīvu iemeslu dēļ ir zaudēta daļa datu, piemēram, izcēlies ugunsgrēks, un nav iespējams pārliecināties, ka sniegtā informācija ir patiesa.

Kā statistika mainās pa gadiem? Vai kopumā pārskati kļūst kvalitatīvāki, vai iebildumu īpatsvars palielinās?

Kopumā iebilžu skaits pēdējos gados palielinās. Skaidroju to ar faktu, ka jau 7–8 gadus Latvijā pastāv revidentu kvalitātes kontrole. Tas nozīmē, ka katrs revidents to ir izgājis un mums visiem ir vienota izpratne par standartos rakstīto. Ir izveidojusies kopīga izpratne, esam kļuvuši kritiskāki.

Pirms “padsmit” gadiem, kad sāku strādāt par revidentu, atceros, ka dažkārt jaunajiem klientiem pirmajā gadā tika dotas “atlaides”, jo 1 gadā visus jautājumus šķita grūti izprast un atrisināt. Tagad revidenti zina, ka kvalitātes kontrole var būt arī ārkārtas, tāpēc ir ierobežoti “atlaižu” došanā. Tieši tā tam ir jābūt – revidentam ir jābūt prasīgam un, ja ir problēmas, tās uzreiz ir jārisina.

Revidenta paraksts zem pārskata ir arī sava veida drošs signāls investoriem un kredītu devējiem, tas ir kā apliecinājums, ka uzņēmumā viss ir daudz maz kārtībā. Tomēr 2008.gadā Latvijā bija dziļa ekonomiskā krīze, burbulis. Arī lielo banku un uzņēmumu gada pārskatus taču revidenti iepriekš bija skatījuši, taču sabiedrība nekādus signālus par gaidāmo krīzi, uzņēmumu finanšu grūtībām nesaņēma.

Ja pārskats ir revidēts, tas automātiski nenozīmē, ka uzņēmums ir drošs. Tas tikai apliecina, ka pārskats ir ticams. Ja pārskats ir negatīvs, revidents to apliecina, tas nekādā veidā nenozīmē, ka banka pēkšņi atdzīvosies. Parasti investori nebalstās uz gada pārskata datiem vien, viņi nolīgst konsultantus, paši pārbauda visus datus.

Runājot par krīzi, problēma ir tajā, ka sabiedrībā ir atšķirīga izpratne par to, vai revidents ir vai nav vainīgs šādās situācijās. Šobrīd grāmatvežu darbs ir apkopot uzņēmuma vēsturiskos datus gada pārskatā, revidents šos vēsturiskos datus pārbauda. Pamata avots ir vēsturiskie materiāli. Ja pārskats tiek sagatavots kalendārā gada ietvaros, tā termiņš ir 31.decembris, ir grūti paredzēt, kas notiks nākotnē, piemēram, aprīlī.

Šobrīd par šo jautājumu notiek ļoti daudz diskusiju, piemēram, Amerikā pārskatos cenšas paredzēt arī nākotnes informāciju. Es lielas cerības lieku uz konferenci, kas šovasar notiks Rīgā, tajā piedalīsies grāmatveži no visas pasaules. Man ļoti gribas, lai tiek runāts arī par šo jautājumu – vai grāmatvedis un revidents ir tikai vēsturnieki, vai viņiem jāmēģina paredzēt arī nākotni. Ceru, ka šis jautājums globāli tiks atrisināts.

Tāpat šobrīd norit diskusijas par to, kam ir jābūt gada pārskatā. Esmu dzirdējis pat ļoti ekstrēmu viedokli, ka daļai mazo uzņēmumu esošais gada pārskats nemaz nav saprotams, ka pietiktu vien ar naudas plūsmas datiem un to atšifrējumu, bet, kā jau teicu, tā ir ekstrēmākā versija. Viedokļu par šo tēmu ir ļoti daudz. Bet krīzes rodas no ekonomiskajiem burbuļiem, ko, protams, neregulē ne grāmatveži, ne revidenti.

No uzņēmējiem esmu dzirdējusi, ka revidents nereti strādā kā kontrolieris, kurš tikai izvērtē datus, taču uzņēmējiem noderīgi būtu saņemt arī konsultācijas un ieteikumus, kā turpmāk savu darbību uzlabot. Galu galā tieši uzņēmējs maksā par šo pakalpojumu.

Arī šis mūsu profesijā ir jautājums, kurš īsti nav reglamentēts nevienos noteikumos. Viss ir atkarīgs no konkrētā revidenta personības, viņa uztveres par darāmo darbu. Zinu revidentus, kuri uzskata – ja uzņēmējs viņus ir izvēlējies, tad viņi palīdz visos procesos, ko pārzina, sniedzot dažādus padomus un ieteikumus. Bet ir arī tādi, kuri kā policisti vien norāda uz neprecizitātēm. Ja uzņēmējs izsludina konkursu, kurā uzvar revidents, kurš spēj piedāvāt viszemāko cenu, tad skaidrs, ka tiks saņemts minimālais pakalpojums, jo ne par ko vairāk uzņēmējs nav gatavs maksāt.

Pēc kādiem principiem izvēlēties revidentu, lai atrastu atbilstošu savām vēlmēm, un vai labs revidents strādā kā sava veida VID aģents? Intervijas turpinājumu lasiet IFINANSES.LV jūnija numurā!