Lai arī jautājums par to, vai ir likumīga Valsts ieņēmumu dienesta (VID) rīcība – iekasēt svešu nodokļa parādu no nodokļu parādnieka sadarbības partnera, šķiet acīmredzams, tomēr tā izšķiršanai bija nepieciešams Senāts un atkārtota izskatīšana apgabaltiesā.
Lietas apstākļi
VID, realizējot kāda komersanta – nodokļu parādnieka nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu, izdeva rīkojumu, ar kuru apķīlāja pie sadarbības partnera esošos parādnieka naudas līdzekļus, vienlaikus uzdodot partnerim šo naudu ieskaitīt valsts budžetā. Sadarbības partneris, neievērojot minēto rīkojumu, samaksāja parādniekam par tā sniegtajiem pakalpojumiem. Parādniekam samaksātā summa (virs 45 000 eiro) vairākkārt pārsniedza tā nodokļa parādu.
Konstatējot naudas pārskaitīšanu, VID izdeva parādnieka sadarbības partnerim brīdinājumu, draudot izbeigt tā saimniecisko darbību, ja tas rīkojumā norādītos naudas līdzekļus (ap 8000 eiro) neieskaitīs valsts budžetā. Pēc 15 dienām VID apturēja saimniecisko darbību, atzīstot, ka sadarbības partneris, neizpildot dienesta rīkojumu, ir veicis darbības, kas uzskatāmas par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.
Sadarbības partneris VID lēmumu par saimnieciskās darbības apturēšanu apstrīdēja, tomēr ieskaitīja valsts budžetā VID pieprasīto summu, lai VID atjaunotu tās saimniecisko darbību. 3 dienu laikā VID atjaunoja saimniecisko darbību, atzīstot, ka, ieskaitot valsts budžetā VID noteikto summu, ir novērsts pārkāpums.
Tiesu secinājumi
Turpinoties strīdam tiesā, pirmās instances tiesa tikai daļēji piekrita sadarbības partnera pozīcijai, atzīstot VID lēmumu par prettiesisku, jo pie lietā konstatējamajiem apstākļiem VID ir nepamatoti interpretējis likuma nosacījumus kvalificējot sadarbības partnera rīcību kā “izvairīšanās no nodokļu maksāšanas”. Savukārt partneris prasību par nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu tiesa noraidīja, jo tās ieskatā kamēr VID rīkojums nebija izpildīts vai atsaukts, tam bija pienākums to izpildīt.
Otrās instances tiesa, neiedziļinoties strīdā izmantoja Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības, vienkārši piekrita rajona tiesas motivācijai.
Pirmkārt, Senāts nepiekrita, ka neskatoties uz saistību izpildi pret parādnieku, partnerim saglabājās pienākums pildīt VID rīkojumu. Šajā sakarā Senāts atzinis, ka pēc tam, kad partneris bija izpildījusi saistības pret parādnieku, faktiskā un tiesiskā situācija, kurā bija izdots VID rīkojums, bija mainījusies un vairs nepastāvēja apstākļi, kuros šāds rīkojums būtu pamatots.
Otrkārt, apstāklis, ka partneris rīkojās pretēji VID rīkojumam, var būt pamats piemērot normatīvajos aktos paredzētas sankcijas par piedziņas izpildītāja obligāto prasību neievērošanu. Taču tas nevar būt patstāvīgs pamats ar prasību par parāda samaksu vērsties pret personu, kura pati nav parādnieks. Izskatot lietu atkārtoti, apgabaltiesa būtībā piekrita Senāta viedoklim.
