Viens uzņēmums - Latvijas pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātājs - sniedz pakalpojumus otram uzņēmumam - Latvijas PVN maksātājam. Pakalpojums ir kokmateriālu transports no Latvijas uz Lietuvu. Pievienotās vērtības nodokļa likuma (PVN likums) 141.pantā ir paredzēts īpašs PVN piemērošanas režīms kokmateriālu pakalpojumiem, ja pakalpojumi sniegti iekšzemē. Pakalpojuma sniegšanas vietu nosaka pēc PVN likuma 19.panta. Šajā gadījumā kokmateriālu transporta pakalpojumu sniegšanas vieta atbilstoši PVN likuma 19.pantam ir iekšzeme, jo pakalpojuma saņēmējs ir Latvijas uzņēmums. Līdz ar to uzskatāms, ka pakalpojums tiek sniegts iekšzemē, tādēļ būtu jāpiemēro PVN likuma 141.pants (reversais PVN). Tomēr, lasot Valsts ieņēmumu dienesta metodisko materiālu "Par pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu preču piegādēm iekšzemē, preču iegādei Eiropas Savienības teritorijā, īpašajiem pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas režīmiem, preču importam un jaunu transportlīdzekļu iegādei Eiropas Savienības teritorijā" (22.piemērs), pamanīju, ka tur noteikts kas cits - šādiem pakalpojumiem jāpiemēro PVN parastā kārtībā ar standartlikmi - 21%. Kā pareizi PVN likuma 141.panta kontekstā ir saprotams iekšzemes jēdziens?