Ikdienā arvien vairāk sastopami darījumi ar vērtspapīriem. Vērtspapīrs ir dokuments, kas kā finanšu instruments vienai personai (pircējam) rada aktīvus, savukārt otrai personai (izdevējam) – saistības vai kapitālu. Un kā gan bez nodokļiem tajā visā! Pievienotās vērtības nodokļa normu pareiza piemērošana, piemēram, te ir teju neiespējama, jo tiesību normas ir pretrunīgas.

Vērtspapīru veidi

  • Kapitāla vērtspapīri – vērtspapīri, kas piešķir tiesības balsot, nodrošina līdzdalību kapitālsabiedrības kapitālā, kā arī jebkura cita veida vērtspapīri, kas to konvertēšanas vai ar tiem piešķirto tiesību izmantošanas rezultātā nodrošina tiesības iegūt jebkurus šādus vērtspapīrus.
  • Parāda vērtspapīri – parādzīmes, obligācijas, hipotekārās ķīlu zīmes vai citu veidu pārvedami parādi, kas ietverti vērtspapīra formā (jeb vērtspapirizēti parādi, kā tas definēts Finanšu instrumentu tirgus likumā).
  • Citi vērtspapīri, kas īpašniekam nodrošina tiesības iegādāties vai atsavināt vērtspapīrus, arī preces, valūtu vai procentu likmes.

Avots: Finanšu tirgus instrumentu likums

Latvijā biežāk sastopamies ar kapitāla un parāda vērtspapīriem, kam nodokļu piemērošana gan nodokļa maksātājiem, gan administrācijai (Valsts ieņēmumu dienestam (VID)) ir "lielais nezināmais". Praksē vairākkārt nācies diskutēt par šo jautājumu, tādēļ secinājumi un likuma normu analīze ir sagrupēti tabulā.