Par skaidrā naudā veiktu darījumu deklarēšanas pienākumu

Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 30.panta 1.daļā likumdevējs ir noteicis soda naudu par skaidrā naudā veiktu darījumu nedeklarēšanu vispār, nevis par deklarēšanas nokavējumu. Ja nodokļu maksātājs ir deklarējis skaidrā naudā veikto darījumu, taču ir nokavējis deklarācijas iesniegšanas termiņu, nodokļu maksātājam nevar piemērot minētajā tiesību normā noteikto soda naudu.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA "Dagnija M" pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 20.06.2006. lēmuma Nr.19/16900 atcelšanu, sakarā ar atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Valsts ieņēmumu dienesta kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 30.10.2008. spriedumu.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 4.jūnija SPRIEDUMS lietā Nr.A42473106 SKA-192/2009.

Aprakstošā daļa

Pieteicēja 2005.gada decembrī veica skaidras naudas darījumus, bet deklarāciju par šiem darījumiem Valsts ieņēmumu dienestam iesniedza 17.01.2006., neievērojot deklarācijas iesniegšanas termiņu. Par to ar Valsts ieņēmumu dienesta Rīgas reģionālās iestādes Latgales priekšpilsētas nodaļas 14.02.2006. lēmumu pieteicējai uzlikta soda nauda 5% apmērā no savlaicīgi nedeklarētās darījuma summas. Ar Valsts ieņēmumu dienesta Rīgas reģionālās iestādes 12.04.2006. lēmumu un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 20.06.2006. lēmumu Nr.19/16900 sākotnējais 14.02.2006. lēmums atstāts negrozīts.

Pieteicēja iesniegusi pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 20.06.2006. lēmuma daļā par soda naudas par skaidras naudas darījumu nedeklarēšanu atcelšanu.

Ar Administratīvās rajona tiesas 04.10.2007. spriedumu pieteikums apmierināts. Tiesas spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.

Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 30.panta 1.daļa paredz ne tikai atbildību par deklarācijas neiesniegšanu, bet arī par normatīvajos aktos paredzētās deklarācijas iesniegšanas kārtības neievērošanu.

Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32.¹pants attiecas uz tām deklarācijām, kas noteiktas konkrēto nodokļu likumos, savukārt skaidras naudas darījuma deklarēšana ir noteikta tieši šajā likumā, līdz ar to skaidras naudas darījuma deklarēšanai nav piemērojams likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32.¹pants.

Lai gan likuma "Par nodokļiem un nodevām" 30.panta 1.daļa paredz tikai konstantu soda sankcijas apmēru un neparedz iespēju nepiemērot sodu, soda lielumu ir iespējams diferencēt, piemērojot likuma "Par nodokļiem un nodevām" 33.¹pantu, kas paredz iespēju noteiktām nodokļu administrācijas amatpersonām samazināt soda naudu apstrīdēšanas procesa laikā. Lēmumā nav izdarīti lietderības apsvērumi par iespēju samazināt soda naudu, lai gan tiesas ieskatā soda naudas apmērs ir acīmredzami nesamērīgs pārkāpumam, kurš nav izdarīts ar nodomu, nav rupjš pārkāpums un nav vērsts uz apzinātu, sistemātisku vairīšanos no nodokļa nomaksas un nav saistīts ar būtisku zaudējumu nodarīšanu.

Izskatot lietu pēc Valsts ieņēmumu dienesta apelācijas sūdzības, Administratīvā apgabaltiesa ar 30.10.2008. spriedumu atzinusi par pamatotu pieteicējas pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 20.06.2006. lēmuma Nr.19/16900 atcelšanu daļā par soda naudu un šajā daļā lēmumu atcēla. Tiesa pievienojusies Administratīvās rajona tiesas sprieduma motīviem un atzinusi par pareizu pirmās instances tiesas secinājumu, ka lēmums daļā par soda naudu par skaidrās naudas darījumu nedeklarēšanu, ir atceļams soda naudas apmēra acīmredzamas nesamērības dēļ.

Valsts ieņēmumu dienests iesniedzis kasācijas sūdzību. Kasācijas sūdzībā Valsts ieņēmumu dienests lūdz atcelt Administratīvās apgabaltiesas spriedumu daļā, ar kuru Valsts ieņēmumu dienesta 2006.gada 20.jūnija lēmums Nr.19/16900 atcelts, un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai. Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa nepareizi interpretējusi likuma "Par nodokļiem un nodevām" 30.panta 1.daļu un 33.¹panta 1.daļu. Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 30.panta 1.daļā ir noteikts konstants soda naudas apmērs, proporcionāli nedeklarētajai darījuma summai – 5% no nedeklarētās summas. Tādējādi Valsts ieņēmumu dienestam nav rīcības brīvības, nosakot sodu par skaidrās naudas darījumu deklarēšanas pārkāpumu.

Tiesas sēdē atbildētājas pārstāve uzturēja kasācijas sūdzību uz tajā norādītajiem pamatiem. Pieteicējas pārstāvis kasācijas sūdzību neatzina.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts nosprieda:

Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 30.panta 1.daļa (šeit un turpmāk - tiesību normu redakcija iestādes lēmuma pieņemšanas brīdī) paredz, ka nodokļu maksātāji, izņemot fiziskās personas, katru mēnesi Ministru kabineta noteiktajā kārtībā deklarē visus mēneša laikā savstarpēji skaidrā naudā veiktos darījumus (neatkarīgi no tā, vai darījums notiek vienā operācijā vai vairākās operācijās), kuru summa pārsniedz 1000 latu. Ja nav deklarēti skaidrā naudā veiktie darījumi, kuru summa pārsniedz 1000 latu, maksājama soda nauda 5 procentu apmērā no nedeklarēto darījumu kopsummas. Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 30.panta 1.daļas 1.teikums nosaka skaidras naudas aprites ierobežojumu – darījumu deklarēšanas pienākumu. Savukārt pirmās daļas otrais teikums nosaka tiesiskās sekas gadījumā, ja skaidrā naudā veiktie darījumi nav deklarēti. Jēdziens "nav deklarēti” nozīmē, ka privātpersona vispār nav izpildījusi deklarēšanas pienākumu. Arī tiesisko seku smagums norāda, ka tās likumdevējs paredzējis par skaidrā naudā veiktu darījumu nedeklarēšanu. Šādas sekas ir nesaprātīgi smagas, ja tās likumdevējs būtu vēlējies paredzēt par skaidrā naudā veiktu darījumu deklarēšanas nokavējumu, pie tam, nediferencējot seku smagumu atkarībā no kavējuma ilguma.

Tādēļ Senāts secina, ka likuma "Par nodokļiem un nodevām” 30.panta 1.daļas 2.teikuma sekas piemērojamas, ja privātpersona vispār nav izpildījusi skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanas pienākumu līdz brīdim, kad to konstatējis Valsts ieņēmumu dienests. Tā kā izskatāmajā lietā pieteicēja ir deklarējusi skaidrā naudā veikto darījumu, taču nokavējusi deklarācijas iesniegšanas termiņu, bet par tās pārkāpumu piemērota likuma "Par nodokļiem un nodevām" 30.panta 1.daļas 2.teikums, tad apelācijas instances tiesas spriedums atceļams.

Lai arī tam nav nozīmes izskatāmajā lietā, tomēr Senāts, atbildot uz Valsts ieņēmumu dienesta iebildumu, ka tam nav rīcības brīvības samazināt soda apmēru par skaidrā naudā veikto darījumu nedeklarēšanu, paskaidro, ka arī uz šādu gadījumu ir attiecināma likuma "Par nodokļiem un nodevām" 33.¹panta 1.daļa. Tā paredz, ka nodokļu administrācijai, izvērtējot nodokļu maksātāja izdarītā pārkāpuma būtību un raksturu, to, kuru reizi pārkāpums izdarīts, radīto kaitējumu, nodokļu maksātāja godprātīgumu, gadījumos, kad nodokļu maksātājs ir apstrīdējis nodokļu administrācijas lēmumu, ir tiesības samazināt kontroles (nodokļu revīzijas (audits) un pārbaudes) rezultātā uzlikto soda naudu līdz 70%, bet ne biežāk kā vienu reizi gadā. Likums tiešā tekstā ir piešķīris nodokļu administrācijas augstākās institūcijas vadītājam vai nodokļu administrācijas teritoriālo iestāžu vadītājiem, ja soda naudas samazinājuma summanepārsniedz 1000 latu, tiesības samazināt soda naudu. Lemjot par soda naudas samazināšanu, ievērojami soda naudas samērīguma un lietderības apsvērumi.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 2.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments nosprieda atcelt Administratīvās apgabaltiesas 30.10.2008. spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.

Spriedums nav pārsūdzams.