Piedāvājam mūsu redakcijas ieskatā interesantāko janvārī publicēto Senāta spriedumu apkopojumu administratīvajās lietās, kas varētu būt noderīgs lasītājiem.
SKA-170/2025 Operatīvās darbības pasākuma gaitā iegūtās informācijas kā pierādījuma nepieļaujamība karteļa vienošanās pierādīšanai
Operatīvās darbības likums neaptver tāda konkurences tiesību pārkāpuma kā karteļa vienošanās atklāšanu. No likuma izriet skaidrs imperatīvs aizliegums izmantot operatīvās darbības pasākumus citu – Operatīvās darbības likumā neminētu – uzdevumu un mērķu īstenošanai. Tādējādi operatīvās darbības mērķu un uzdevumu uzskaitījums likumā ir sniegts izsmeļoši. Likumā ir skaidri noteikti apstākļi, kādos pret personu var tikt uzsākta un veikta operatīvā sarunu noklausīšanās, tostarp izmantota tā rezultātā iegūtā informācija. Tas nozīmē, ka operatīvās darbības pasākumos iegūto informāciju kā pierādījumu nav pieļaujams izmantot administratīvajā procesā, lai pierādītu karteļa vienošanos.
Kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka prasījums par kaitējuma atlīdzināšanu
Aizskartajam mantas īpašniekam tiesiskais pamats prasīt atlīdzināt kaitējumu par iestādes vai tiesas nepamatotu rīcību sakarā ar mantas arestu rodas tad, kad kriminālprocess, kura ietvaros tika uzlikts arests mantai, ir galīgi noslēdzies un tādējādi galīgi tiek noskaidrots ar mantas izcelsmi saistīts jautājums.
Ja kriminālprocess, kura ietvaros ir izteikts apgalvojums par konkrēto līdzekļu noziedzīgo izcelsmi vai saistību ar noziegumu, vēl nav noslēdzies, tas, ka tiek izbeigts atsevišķi izdalītais process par noziedzīgi iegūtu mantu un mantas arests tiek atcelts, nenozīmē kriminālprocesa, no kura izdalīts šis process, izbeigšanu un ar mantas izcelsmi saistītā jautājuma neapstrīdamu atrisinājumu.
No Kriminālprocesa likuma (KPL) izriet, ka aizskartā mantas īpašnieka institūts vienādi attiecas kā uz fiziskajām, tā uz juridiskajām personām, un visi prasījumi, kas izriet no viena veida tiesiskajām attiecībām, izskatāmi pēc vieniem un tiem pašiem noteikumiem vienādā procesuālā kārtībā.
Tiesas lēmums par procesa izbeigšanu par noziedzīgi iegūtu mantu nav atzīstams par kompetentās institūcijas lēmumu, kurā atzīts iestādes vai tiesas rīcības prettiesiskums sakarā ar mantas arestu
Iestādes rīcība ir prettiesiska, ja iestāde pārkāpj tiesību normas, savukārt iestādes rīcība ir nepamatota, ja iestāde rīkojas atbilstoši tiesību normām, taču, kā izrādās vēlāk – nepamatoti. Abos gadījumos nepieciešams konstatēt, ka ir iestājies kāds no Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumā norādītajiem kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskajiem pamatiem. Savukārt iestādes prettiesiskas rīcības gadījumā papildus nepieciešams arī kompetentās institūcijas atzinums, kurā ir konstatēts iestādes rīcības prettiesiskums.
Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu atbilstoši KPL 630.pantam tiesas uzdevums ir izlemt, vai manta ir noziedzīgi iegūta, un izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, ja tiesa atzīst, ka mantas izcelsme nav noziedzīga. Proti, procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiesas uzdevums nav pārbaudīt lēmumu par mantas arestu. Tāpēc tas, ka ar spēkā stājušos tiesas lēmumu ir izbeigts process par noziedzīgi iegūtu mantu, nenozīmē, ka tiesa ir atzinusi, ka iestādes vai tiesas rīcība sakarā ar mantas arestu bija prettiesiska. Proti, tiesas lēmums, ar kuru ir izbeigts process par noziedzīgi iegūtu mantu, nav atzīstams par kompetentās institūcijas lēmumu ar kur atzīts, ka iestādes vai tiesas rīcība sakarā ar mantas arestu ir bijusi prettiesiska.
Kārtību, kādā ir pārbaudāms lēmums par aresta uzlikšanu mantai, noteic KPL 337.panta 2.daļas 4.punkts un 361.panta 3.daļa, proti, pirmstiesas procesā arestu mantai uzliek ar procesa virzītāja lēmumu, kuru apstiprinājis izmeklēšanas tiesnesis, savukārt izmeklēšanas tiesneša lēmums ir pārsūdzams augstāka līmeņa tiesai.
