Latvijas normatīvais regulējums nodrošina cilvēku tirdzniecībā cietušām personām praktisku un efektīvu aizsardzību, secinājusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) 2026.gada 3.septembrī pasludināja spriedumu lietā A.S. pret Latviju, noraidot iesniedzējas sūdzību par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 4.panta (verdzības un piespiedu darba aizliegums) iespējamu pārkāpumu Latvijā.

Iesniedzēja apgalvoja, ka Latvija pretēji Konvencijas 4.pantam nav ieviesusi atbilstošu normatīvo regulējumu, kas aizliedz un soda par piespiedu nodarbināšanu, piespiešanu būt kalpībā un paverdzināšanu. Tāpat iesniedzēja uzskatīja, ka valsts institūcijas nav pildījušas savu procesuālo pienākumu veikt efektīvu izmeklēšanu saistībā ar iesniedzējas apgalvojumiem par viņas iespējamu piespiedu nodarbināšanu. Turklāt iesniedzēja sūdzējās par neizmaksātu darba algu.

ECT vispirms noraidīja Latvijas valdības argumentu, ka iesniedzēja nav izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo viņa nav vērsusies ar civilprasību pret D.G. par neizmaksāto darba algu. ECT uzskatīja, ka jautājums par neizmaksāto darba algu neveido atsevišķu sūdzību, bet gan ir viens no apstākļiem, uz kuriem iesniedzēja atsaucās, pamatojot iespējamu ekspluatāciju. Proti, ECT norādīja, ka šis iesniedzējas sūdzības elements veido daļu no vairāku saistītu apsvērumu kopuma, kas ir Konvencijas 4.panta iespējamā pārkāpuma pamatā. Tādejādi šāda tiesību aizsardzības līdzekļa esība neizslēdz sūdzību par Konvencijas 4.panta iespējamu pārkāpumu. Savukārt attiecībā uz valdības argumentu, ka iesniedzējas situācijas faktiskie apstākļi neietilpst Konvencijas 4.panta tvērumā, ECT norādīja, ka šis jautājums ir cieši saistīts ar iesniegtās sūdzības būtību, tādēļ šo aspektu apvienoja ar sūdzību vērtējumu pēc būtības.

ECT atzina, ka Konvencijas 4.pants ir piemērojams, jo iesniedzēja bija izvirzījusi pirmšķietami pamatotu sūdzību (arguable claim), ko apstiprināja prima facie pierādījumi, par iespējamu piespiedu darbu vai kalpību. Šajā saistībā ECT ņēma vērā, ka iesniedzējai piesolīta atlīdzība, kas vēlāk nav samaksāta, un ka viņa dzīvojusi sava darba devēja īpašumā, paļaujoties, ka D.G. viņu nodrošinās ar pārtiku, medikamentiem un citām pirmās nepieciešamības lietām.

ECT ņēma vērā, ka Latvijā piespiedu darba aizliegums ir noteikts konstitucionālā līmenī – Satversmes 106.pantā –, savukārt Krimināllikuma 154.¹pantā un 154.²pantā ir kriminalizēta cilvēku tirdzniecība. ECT vērtējumā, šis regulējums pirmšķietami aptvēra arī tādu rīcību, par kādu sūdzējās iesniedzēja. Tāpat ECT pievērsa uzmanību tam, ka konkrētajā gadījumā kriminālprocess uzsākts pēc valsts institūciju iniciatīvas; iesniedzēju šajā kriminālprocesā atzina par cietušo un viņa saņēma valsts apmaksātus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un kompensāciju. ECT arī atgādināja, ka Konvencijas 4.panta pārkāpums šajā aspektā nevar tikt konstatēts tikai tāpēc, ka personas atbilstoši pastāvošajam regulējumam tiek notiesātas statistiski reti.

ECT atzina, ka Valsts darba inspekcijas rīcība, informējot par iesniedzējas situāciju Valsts policiju, liecina, ka kompetentās iestādes apzinājās iespējamību, ka skartas iesniedzējai Konvencijas 4.pantā garantētās tiesības, un netraktēja to kā ikdienišķu darba tiesisko attiecību strīdu. ECT ņēma vērā, ka nacionālās iestādes un tiesas vairākkārt rūpīgi vērtēja, vai D.G. rīcībā saskatāmas kalpības vai ekspluatācijas piespiedu darba veikšanai pazīmes. Turklāt ECT secināja, ka izmeklēšana notika savlaicīgi un korekti un ka tās ietvaros bija iespējams pienācīgi noskaidrot iesniedzējas dzīves un nodarbinātības apstākļus. Turklāt ECT uzsvēra, ka tas, ka apsūdzētā persona kriminālprocesā attaisnota, nenozīmē, ka valsts pārkāpusi Konvencijas 4.pantu. Tāpat ECT pievērsa uzmanību tam, ka nacionālās tiesas pienācīgi vērtēja gan iesniedzējas iespējamo atrašanos ievainojamības apstākļos, gan to, ka konkrētajā gadījumā iesniedzējai bija iespēja brīvi atstāt fermu un atgriezties tajā, sazināties ar māsu pa mobilo telefonu, kā arī pieprasīt un saņemt no D.G. naudu. Ievērojot minēto, ECT nekonstatēja tādus trūkumus, kas liecinātu par nespēju kriminālprocesā noskaidrot būtiskos faktus.

Atbilstoši Konvencijas 43.pantam spriedums stāsies spēkā 3 mēnešu laikā, ja neviena no pusēm nelūgs to izskatīt ECT Lielajā palātā.