Jūrmalas pilsētas būvvaldei būs jāpieņem paskaidrojums par ēkas nojaukšanu un atkārtoti jāizskata vasarnīcas novietošana Jūrmalas kultūrvēsturiskajā teritorijā.
Senāta Administratīvo lietu departaments ir atteicies ierosināt kasācijas tiesvedību lietā, kurā Jūrmalas pilsētas būvvaldei uzlikts pienākums pieņemt paskaidrojumu par ēkas nojaukšanu un atkārtoti izskatīt paskaidrojumu par vasarnīcas novietošanu, kā arī atzīti par prettiesiskiem Jūrmalas pilsētas domes un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (pārvalde) atteikumi.
Pieteicējam pilsētbūvniecības pieminekļa – vasarnīcu rajona – teritorijā pieder nekustamais īpašums, kura sastāvā ir dzīvojamā ēka. Pieteicējs bija vērsies Jūrmalas pilsētas domē, lai saņemtu atļauju nojaukt dzīvojamo ēku, kā arī iesniedzis būvvaldē paskaidrojumus par dzīvojamās ēkas nojaukšanu un vasarnīcas novietošanu tās vietā, taču saņēma atteikumu, jo dzīvojamā ēka esot atzīta par kultūrvēsturiski vērtīgu un saglabājamu būvi. Šādas būves nojaukšanai nepieciešama pārvaldes atļauja, taču tā pēc pieteicēja iesnieguma atteicās saskaņot ēkas nojaukšanu un vasarnīcas novietošanu. Par šiem lēmumiem pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā.
Administratīvā apgabaltiesa konstatēja, ka būvvaldei nav pamata aizliegt dzīvojamās ēkas nojaukšanu, jo pieteicēja īpašuma tiesību ierobežojums ir nesamērīgs un nav ticis noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tādēļ tai atkārtoti jāizskata paskaidrojums par vasarnīcas novietošanu. Tiesa arī atzina, ka dome nepamatoti atteikusies pārvērtēt dzīvojamās ēkas kultūrvēsturiskās vērtības līmeni un ka pārvalde prettiesiski pamatojusi savu lēmumu ar tiesību normām, kas regulē rīcību ar kultūras pieminekļiem, lai gan dzīvojamā ēka pati par sevi nav atzīta par šādu pieminekli.
Izskatījusi pārvaldes iesniegto kasācijas sūdzību, kurā apgabaltiesas spriedums pārsūdzēts pilnībā, senatoru kolēģija atzina, ka kasācijas tiesvedības ierosināšanai nav pamata. Atbildētāja statuss administratīvajā procesā tiek īstenots ar vienas vai vairāku iestāžu starpniecību, no kurām katrai ir noteikta kompetence attiecībā uz pārbaudāmo tiesisko attiecību. Tādēļ iestādes tiesības pārsūdzēt konkrēta prasījuma izspriešanas iznākumu ir nesaraujami saistītas ar to, vai attiecīgais prasījums skar iestādei tiesību normās noteikto kompetenci. Lietas izskatīšanas laikā ir mainījies tiesiskais regulējums – pilsētbūvniecības piemineklim, kura teritorijā atrodas pieteicēja īpašums, ir ticis pazemināts statuss no valsts nozīmes uz vietējās nozīmes pilsētbūvniecības pieminekli, tādēļ pārvaldes saskaņojums dzīvojamās mājas nojaukšanai un vasarnīcas novietošanai vairs nav nepieciešams, jo šie jautājumi tagad ir vienīgi pašvaldības kompetencē. Līdz ar to Senāts atzina, ka pārvaldei nav tiesību pārsūdzēt tiesas spriedumu daļā par paskaidrojuma rakstu pieņemšanu un pašvaldības domes vēstules tiesiskumu. Savukārt daļā par pārvaldes atteikuma atzīšanu par prettiesisku tika konstatēts, ka kasācijas sūdzībā nav pietiekama juridiskā pamatojuma, tādēļ arī šajā daļā kasācijas tiesvedība netika ierosināta.
