Ātrāka atgriešanās pēc slimības darbā ir izdevīga gan darbiniekam, gan uzņēmumam, gan valstij. Latvijas darba tirgus kļūst arvien elastīgāks, un arī darbnespējas regulējumam jāspēj tam pielāgoties. Pēc Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas iniciatīvas arī Latvijā sāk vērtēt daļējas darbnespējas ieviešanu.
Daļējas darbnespējas sistēma pati par sevi nav jauna ideja. Līdzīgi risinājumi darbojas Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un vairākās citās OECD valstīs, kur tie galvenokārt paredzēti ilgstoši slimojošu cilvēku pakāpeniskai atgriešanai darba tirgū. Piemēram, Somijā iespējams vienoties par darbu 40–60% slodzē, vienlaikus saņemot daļēju slimības pabalstu. Sistēma balstās uz trim priekšnoteikumiem – ārsta atzinumu, darbinieka piekrišanu un darba devēja brīvprātīgu piekrišanu nodrošināt atbilstošu darbu.
Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) atbalsta mērķi palīdzēt cilvēkiem pēc slimības ātrāk un pakāpeniski atgriezties darbā, tomēr norāda, ka daļēja darbnespēja nevar kļūt par darba devēja pienākumu. Darba organizāciju nav iespējams reglamentēt ar likumu – katrā uzņēmumā un nozarē tā ir atšķirīga. Ir nozares, kur šāds modelis var būt veiksmīgs. IT, finanšu pakalpojumu, konsultāciju, administratīvajā darbā vai daļā valsts pārvaldes pienākumu iespējams pakāpeniski atsākt darbu attālināti vai samazinātā slodzē. Savukārt ražošanā, būvniecībā, transportā, loģistikā, veselības aprūpē, sociālajā aprūpē, mazumtirdzniecībā vai ēdināšanā darba pienākumus bieži vien nav iespējams sadalīt “uz pusi” – uzņēmumam tik un tā jāatrod otrs cilvēks atlikušajai slodzei.
Regulējums nedrīkst radīt situāciju, kurā uzņēmumam vienlaikus nepieciešams piesaistīt aizvietotāju vai nodrošināt virsstundas, paaugstinot faktiskās izmaksas, uzskata LDDK. Tas būtiski palielinātu darbaspēka izmaksas laikā, kad Latvija jau tā saskaras ar izteiktu darbinieku trūkumu. Turklāt Latvijas darba devēji jau šobrīd uzņemas lielāko slimības izmaksu slogu Baltijā.
Pirms veidot jaunu sistēmu, arī valstij jāsniedz skaidras atbildes uz trim jautājumiem – cik tā izmaksās, kā tiks administrēta un kādus rezultātus dos. Ja būs nepieciešami jauni e-veselības vai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra IT risinājumi, arī šīs izmaksas ir jāvērtē kopējā reformas bilancē. LDDK ieskatā vispirms jāuzlabo esošās sistēmas efektivitāte, jāstiprina kontrole pār darbnespējas lapu izsniegšanu, jāmazina administratīvais slogs un jānovērš iespējamie ļaunprātīgas izmantošanas riski. Tikai pēc tam būtu lietderīgi paplašināt sistēmu ar jauniem instrumentiem.
Ja Latvijā tiek ieviesta daļēja darbnespēja, tai būtu jābalstās uz četriem principiem:
- tai jābūt brīvprātīgai vienošanās iespējai starp darba devēju un darbinieku, nevis obligātam pienākumam;
- ārstam jāvērtē medicīniskā spēja strādāt, bet darba organizāciju un iespēju nodrošināt piemērotu darbu nosaka darba devējs;
- tā nedrīkst palielināt darba devēju finansiālo slogu vai radīt pienākumu uzturēt paralēli gan daļēji strādājošu darbinieku, gan viņa aizvietotāju;
- regulējumam jābūt pietiekami elastīgam, lai ņemtu vērā atšķirības starp nozarēm un profesijām.
