Atcelts Rīgas apgabaltiesas spriedums, ar kuru apmierināta mantinieku prasība pret mantojuma aizgādni par zaudējumu piedziņu, un lieta nodota jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā, informē Senāts.

Izskatāmajā lietā ir divi prasītāji – mantinieki, kas bija vērsušies tiesā pret bijušo mantojuma aizgādni un mantojuma masā ietilpstošā nekustamā īpašuma īrnieci, lai atzītu atbildētāju noslēgto dzīvojamo telpu īres līgumu par simulatīvu un spēkā neesošu tā nesamērīgi zemās īres maksas dēļ, kā arī piedzītu no atbildētājiem zaudējumu atlīdzību. Rīgas pilsētas tiesa atzina līgumu par spēkā neesošu, vienlaikus apmierinot prasību par zaudējumu atlīdzību daļā pret pirmo atbildētāju – mantojuma aizgādni, savukārt daļā pret īrnieci tiesvedību izbeidzot. Rīgas apgabaltiesa noraidīja mantojuma aizgādņa apelācijas sūdzību, kurā spriedums tika pārsūdzēts daļā par zaudējumu atlīdzības piedziņu no viņa, un atzina, ka atbildētājs, izīrējot telpas par tirgus situācijai neatbilstošu maksu, nav rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks. Par šo spriedumu mantojuma aizgādnis iesniedza kasācijas sūdzību.

Izvērtējis lietas apstākļus, Senāts konstatēja, ka apgabaltiesa ir uzskatījusi visu celtās prasības summu par prasītājiem atrauto peļņu, lai gan faktiski prasība strukturēta tā, ka tajā tiek lūgts no atbildētāja piespriest gan mantojuma masas labā saņemtos maksājumus kā atlīdzību par īpašuma lietošanu, gan starpību starp faktisko un tirgus situācijai atbilstošo īres maksu. Ņemot vērā, ka pierādāmie apstākļi abos gadījumos atšķiras, tiesai bija jāpārbauda, vai aizgādnis no īrnieces faktiski saņēmis atlīdzību un nodevis to mantiniekiem, kad tie pieņēmuši mantojumu. Tāpat tiesa nav noskaidrojusi, kāda bijusi mantojuma atstājējas griba attiecībā uz dzīvojamo telpu izīrēšanu īrniecei, ņemot vērā, ka attiecīgās telpas viņai tikušas izīrētas vēl mantojuma atstājējas dzīves laikā. Senāts atgādināja, ka mantojuma tiesībās pastāv princips – pēc iespējas noskaidrot un ievērot mantojuma atstājēja patieso gribu, tādēļ, sniedzot vērtējumu mantojuma aizgādņa rīcībai, bija nevis jāvērtē īres maksas atbilstība tirgus situācijai, bet jāpārliecinās, vai mantojuma aizgādnis ir pienācīgi izpildījis gribas izteikumu un saglabājis mantojumu ne sliktākā stāvoklī, kā tas bijis mantojuma atklāšanās laikā. Visbeidzot, tiesa, aprēķinot atrautās peļņas apmēru, pretēji Senāta judikatūras atziņām nav ņēmusi vērā atbildētājam radušos izdevumus, kas saistīti ar nekustamo īpašumu. Ievērojot minēto, apgabaltiesas spriedums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai.