Piedāvājam mūsu redakcijas ieskatā interesantāko februārī publicēto Senāta spriedumu apkopojumu, kas varētu būt noderīgs lasītājiem.

SKA-140/2024 Pierādīšanas priekšmets, pierādīšanā pieļaujamie pierādījumi un in dubio pro civis principa piemērošana lietās, kas saistītas ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) aprēķinu

Lietās, kas saistītas ar IIN aprēķinu par personas gūtajiem ienākumiem, pierādīšanas priekšmetā ietilpst tie apstākļi un fakti, kas atklāj strīdus darījumu, ar kuriem nodokļa maksātājs pamato gūtos ienākumus, būtību un norises apstākļus, kas eventuāli ļauj attiecīgo darījumu rezultātā gūtos ienākumus kvalificēt kā apliekamus vai neapliekamus. Šo apstākļu un faktu pārbaude un pierādīšana primāri ir nodokļu administrācijas kompetencē. Savukārt administratīvās tiesas uzdevums, lietas izskatīšanā pārbaudot pierādījumus un novērtējot lietas faktiskos apstākļus, ir pārliecināties, vai iestāde pareizi konstatējusi un novērtējusi tos apstākļus, ar kuriem pamatotas ar administratīvo aktu radītās tiesiskās sekas un par kuriem lietā ir strīds.

Ar nodokļa maksātāja gūtajiem ienākumiem saistīto apstākļu pierādīšanai ir pieļaujams izmantot arī netiešus pierādījumus. Būtiski, ka šie pierādījumi atbilst visām pierādījumu pazīmēm, ir nopietni un atbilstošas pārbaudes un novērtēšanas rezultātā savā kopumā veido pārliecinošu pamatu slēdzienam par konkrētā fakta pastāvēšanu.

In dubio pro civis (tiesai, pārbaudot privātpersonai nelabvēlīga lēmuma tiesiskumu, pamatotu šaubu gadījumā tās jātulko par labu indivīdam) princips piemērojams pēc tam, kad veikts pienācīgs pierādījumu novērtējums. Princips in dubio pro civis nenozīmē, ka ikvienā gadījumā, ja ir pretrunīgi pierādījumi, priekšroka dodama pierādījumiem, kas ir labvēlīgāki privātpersonai.

SKA-160/2024 Nodokļu atvieglojumu apliecības izsniegšanas termiņš, ja Valsts ieņēmumu dienestam (VID) iesniegti atvieglojumu piemērošanai nepieciešamie dokumenti

Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr.178 “Kārtība, kādā piemērojami starptautiskajos līgumos par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu noteiktie nodokļu atvieglojumi” 13.punktā noteiktais piecu gadu termiņš ir piemērojams visos gadījumos, izņemot, ja VID un otras līgumslēdzējas valsts kompetentā iestāde informācijas apmaiņas gaitā ir noskaidrojušas, ka izsniegtās apliecības derīguma termiņš ir īsāks. Tādējādi, ja vien netiek identificēti konkrēti šķēršļi, kas liedz atvieglojumu apliecību izsniegt uz piecu gadu termiņu, VID, konstatējot pamatu nodokļu atvieglojumu piemērošanai, gan atvieglojumu apliecības kā vienīgā dokumenta, gan šo noteikumu 9.1punktā minēto dokumentu kopuma iesniegšanas gadījumā ir jānosaka piecu gadu termiņš.

Konkrēta taksācijas gada norādīšana rezidences sertifikātā neizslēdz piecu gadu termiņa piemērošanu. MK noteikumu Nr.178 13.punkts ir interpretējams tādējādi, ka gadījumā, ja otras līgumslēdzējas valsts kompetentā iestāde apstiprina, ka maksājuma saņēmējs attiecīgajā laikā ir tās rezidents, neesot pretējai informācijai, tiek prezumēts, ka persona turpinās būt šīs valsts rezidents turpmākos piecus gadus, un attiecīgi tiek piemērots piecu gadu termiņš nodokļu atvieglojumiem.

No maksājuma saņēmēja un izmaksātāja sagaidāms, ka, mainoties faktiskajai situācijai un zūdot tiesiskajam pamatam nodokļu atvieglojumu piemērošanai, šādi apstākļi tiktu laicīgi paziņoti, lai VID varētu atbilstoši reaģēt un samazināt iepriekš noteikto termiņu nodokļu atvieglojumu piemērošanai. VID šaubu gadījumā ir iespējams iegūt informāciju, kas var būt par pamatu atkāpties no šajā tiesību normā minētās prezumpcijas par nodokļu atvieglojumu piešķiršanu uz pieciem gadiem.