Virtuālās valūtas jau sen vairs nav svešvārds mūsu leksikā, bet kā ir ar šīs jomas likumdošanu? Vai saskaņā ar normatīvajiem aktiem kriptovalūtas ir uzskatāmas par likumīgu maksāšanas līdzekli? Kāpēc šajā jomā ir nepieciešams globāls regulējums?

Katra valsts nosaka, kas tiek klasificēts kā likumīgs maksāšanas līdzeklis vai oficiāla valūta, ņemot vērā stratēģisko mērķi – nodrošināt attiecīgā finanšu tirgus netraucētu darbību. Latvijas Bankas un Valsts ieņēmumu dienesta nostāja ir tāda, ka kriptovalūta ir līgumisks, nevis likumā noteikts maksāšanas līdzeklis, ko var izmantot maiņas darījumos. Kriptovalūtu nevar uzskatīt par oficiālu valūtu vai likumīgu maksāšanas līdzekli, jo šo instrumentu emisija un izmantošana joprojām netiek regulēta un tie nav piesaistīti nevienas valsts valūtai.

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 1.panta 2.2punkts nosaka, ka virtuālā valūta ir vērtības digitālais atspoguļojums, kas var būt digitāli nosūtīts, glabāts vai tirgots un funkcionēt kā apmaiņas līdzeklis, bet nav atzīts par likumīgu maksāšanas līdzekli, nav uzskatāms par banknoti un monētu, bezskaidru naudu un elektronisko naudu, kā arī nav monetārā vērtība, kura uzkrāta maksājuma instrumentā, kas tiek izmantots Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 3.panta 10. un 11.punktā minētajos gadījumos.

Virtuālā valūta patlaban tiek definēta kā vērtības digitāla reprezentācija, kuru var digitāli pārsūtīt, saglabāt vai tirgot un kura darbojas kā maiņas instruments, nebūdama likumīgs maksāšanas līdzeklis.

Kāpēc nepieciešams globāls regulējums?

Kriptovalūtu darījumu rakstura dēļ tie tiek veikti tur, kur šķietami nav jurisdikcijas. Tā kā uz kriptovalūtām neattiecas nekādas robežas un tās var izmantot, pārsūtīt un izdot jebkurā pasaules vietā, regulējuma ieviešana šajā jomā ir grūts uzdevums, tāpēc tas jāievieš globālā līmenī. Tas ir liels izaicinājums, jo valstīm ir atšķirīgi un bieži vien pat pretēji viedokļi par kriptovalūtu statusu.

Kriptovalūtas visā pasaulē netiek atzītas par maksāšanas līdzekļiem. Tomēr pastāv daudz pieņemamu maksāšanas metožu, kurās netiek izmantoti likumīgi maksāšanas līdzekļi. Lai kriptovalūtas varētu uzskatīt par uzticamu finanšu tirgus produktu, tām jāatbilst vispārējam globālā regulējuma standartam. Ir nepieciešama starptautiska sadarbība un koordinācija, lai nodrošinātu konsekventas vadlīnijas visās jurisdikcijās.

Šajā jomā grūti izmantot tradicionālās regulēšanas metodes, jo vairums decentralizēto kriptovalūtas darījumu ir anonīmi, tāpēc likumīgie spēlētāji ir atzinīgi novērtējuši virzību uz globālas normatīvās vides izveidi, kas ietver klienta identificēšanu, lai apkarotu naudas atmazgāšanu, krāpnieciskus kriptovalūtu sākotnējos piedāvājumus (ICO) un tirgus manipulācijas. Taču šāda kriptoaktīvu regulēšana ir rūpīgi jāpielāgo, lai risinātu identificētās problēmas, vienlaikus nebremzējot inovācijas. Ir nepieciešami starptautiski centieni, lai panāktu vienošanos šādos jautājumos:

  • starptautiskas regulatīvās iestādes izveide, kas atbild par kriptovalūtu definēšanu un klasificēšanu, izstrādājot skaidru to lietošanas tiesisko regulējumu dažādiem infrastruktūras slāņiem. Izaicinājums ir tāds, ka terminoloģija, ko izmanto dažādu kriptovalūtas jomas produktu aprakstīšanai, dažādās jurisdikcijās ir ļoti atšķirīga;
  • tāda globāla mehānisma izstrāde kriptovalūtu jomā, kurš līdzinās Kopējam ziņošanas standartam, un informācijas apmaiņa globālā līmenī starp nodokļu administrācijām;
  • starptautiska standarta ieviešana, lai regulētu kriptovalūtu izmantošanu ārpus maksājumu darījumiem (naudas pārsūtītāja līmenī), piemēram, ja tās tiek izmantotas kā vērtību uzkrājumi vai atvasinājumu, preču un vērtspapīru veidā.

Kristīne Lagarda, kura nesen tika izvirzīta Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidentes amatam, norādīja, ka kriptovalūtas “satricina sistēmu”, un tas varētu liecināt par izmaiņām ECB vadlīniju ieviešanas pieejā kriptovalūtu jomā.