Fiziskajai personai, veicot darījumus ar nekustamo īpašumu, aktuāls ir pavisam vienkāršs jautājums – cik būs jāsamaksā nodokļos? No 2025.gada piemērojama augstāka iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme – 25,5% salīdzinājumā ar 20% 2024.gadā –, tāpēc jo svarīgāk ir pierādīt izdevumus, kurus var izmantot ar nodokli apliekamo ienākumu samazināšanai. Šajā kontekstā aplūkosim Senāta spriedumu lietā SKA‑87/2025, kurā tiek vērtēti jautājumi par izdevumu dokumentēšanas prasībām, aprēķinu metodes pieļaujamību un pierādījumu iesniegšanas laiku nodokļu strīdos. Senāta atziņas var būt nozīmīgas ikvienam, kas plāno darījumus ar nekustamajiem īpašumiem.

Lietas būtība

Fiziskā persona, sauksim viņu par Andri, 2019.gadā pārdeva nekustamo īpašumu, bet gūto ienākumu nedeklarēja. Valsts ieņēmumu dienests (VID), pārbaudot datu atbilstību, tikai daļu no Andra iesniegtajiem izdevumu pierādījumiem atzina par attiecināmiem uz nekustamā īpašuma uzlabošanu, kā rezultātā noteica ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) apliekamo ienākumu. Andra iesniegtos līgumus par virkni preču, tostarp iebūvējamās virtuves tehnikas, veļasmašīnas un mēbeļu, iegādi no fiziskām personām VID neatzina par ticamiem.

Andris šo lēmumu pārsūdzēja tiesā. Administratīvā apgabaltiesa daļēji apmierināja pieteikumu – atzina izdevumus par pierādītiem, balstoties uz tirgus cenu datiem un Andra sniegtajiem paskaidrojumiem, nevis uz konkrētiem attaisnojuma dokumentiem, un samazināja ar IIN apliekamo ienākumu. Īpaši izceļams apgabaltiesas lēmums atzīt, ka Andris no fiziskas personas iegādājies ozolkoka parketu un ieklājis to nekustamajā īpašumā. Bet, lai noteiktu ieguldījumu apmēru, apgabaltiesa atsaucās uz ozolkoka parketa tirgus cenām, nevis konkrētiem attaisnojuma dokumentiem.

Šī apgabaltiesas pieeja – atzīt daļu izdevumu uz aprēķinu pamata, īpaši attiecībā uz ozolkoka parketu, – kļuva par centrālo strīda punktu Senātā. Senāts vērtēja, vai šāda izdevumu noteikšana atbilst likuma prasībām un vai tiesa ir ievērojusi pierādījumu vērtēšanas principus.