2025.gada 27.oktobris Latvijas administratīvo tiesību vēsturē ir iezīmējis fundamentālu pagrieziena punktu. Ar Senāta lēmumu lietā SKA-324/2025 ir sagrauta gadiem ilgusī dogma, ka Valsts ieņēmumu dienesta informācijas pieprasījumi nav pārsūdzami tiesā. Šis nolēmums ne tikai maina procesuālo kārtību, bet arī līdzsvaro spēku samēru starp valsti un nodokļu maksātāju. Ko lēma Senāts, kā atšķirt pārsūdzamu pieprasījumu no parasta aicinājuma sadarboties un kā šīs izmaiņas ietekmēs ikdienas praksi?

Ikviens uzņēmējs un grāmatvedis kaut reizi ir piedzīvojis to stindzinošo sajūtu, saņemot vēstuli no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ar nosaukumu “Informācijas pieprasījums”. Nereti šie dokumenti atgādina nevis mērķtiecīgu jautājumu uzdošanu, bet gan “makšķerēšanu” – tiek prasīts viss: no kontu izdrukām un līgumiem līdz pat darbinieku paskaidrojumiem un detalizētiem sadarbības uzsākšanas procesu aprakstiem. Līdz šim juristu atbilde uz klienta jautājumu, vai tiešām tas viss ir jāsagatavo, visbiežāk bija smaga nopūta un ieteikums – “labāk iedodiet, ko viņi prasa, citādi sekos sankcijas". Mēs zinājām, ka tiesa šādus pieprasījumus uzskatīja par starplēmumiem, kurus atsevišķi apstrīdēt un pārsūdzēt nevar. Šobrīd šādai praksei ir pienācis gals.

Vēsturiskais konteksts – bezspēcības sajūta

Lai saprastu jaunā sprieduma nozīmi, jāatgriežas pie līdzšinējās prakses. Gadiem ilgi tiesu judikatūra balstījās uz pieņēmumu, ka informācijas pieprasīšana ir tikai daļa no pierādījumu vākšanas procesa. Tika uzskatīts, ka pats pieprasījums nerada galīgas tiesiskas sekas – tās rodas tikai tad, kad VID pieņem gala lēmumu (piemēram, uzrēķinu).

Praksē tas nozīmēja, ka nodokļu maksātājs atradās "spīlēs". Ja VID pieprasīja nesamērīgu informācijas apjomu (piemēram, sagatavot tabulas par trīs gadu periodu trīs dienu laikā), uzņēmumam bija divas, abas sliktas, izvēles:

  • pakļauties un tērēt milzīgus administratīvos resursus, bieži vien paralizējot uzņēmuma darbu.
  • ignorēt vai sniegt daļēji, riskējot ar saimnieciskās darbības apturēšanu vai izslēgšanu no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātāju reģistra, cerot, ka varbūt vēlāk tiesā varēs aizstāvēties pret gala lēmumu.

Praksē bieži saskāros ar situāciju, kur klients jautā: "Vai VID drīkst prasīt tik apjomīgu informāciju vai datus, kas, iespējams, jau pat atrodas VID rīcībā?" Atbilde bija – nē, nedrīkst, bet mums nebija pietiekami efektīva instrumenta, lai ar to varētu pietiekami efektīvi cīnīties.

Liktenīgā lieta – kad pacietības mērs ir pilns

Lietas SKA-324/2025 strīda pamatā bija viena no Latvijas uzņēmumiem (pieteicēja) cīņa ar VID, kurā VID vairākkārtīgi (četras reizes!) pieprasīja detalizētu informāciju par darbinieku nodarbināšanu, objektu adresēm, darījumu partneriem un pat skaidrojumus par rēķinu summu aprēķiniem.

Būtiskākais aspekts – VID ne tikai laipni lūdza informāciju. Katrā vēstulē bija ietverts brīdinājums: ja informācija netiks sniegta, VID var uzsākt saimnieciskās darbības apturēšanu, izslēgt uzņēmumu no PVN maksātāju reģistra vai piemērot administratīvo sodu.

Sākotnēji, Administratīvā rajona tiesa atteica pieņemt pieteikumu, atsaucoties uz veco praksi – tas esot tikai procesuāls lēmums. Taču Senāts, izskatot blakus sūdzību, nāca klajā ar diametrāli pretēju un drosmīgu atziņu.