Senāta Civillietu departaments ir izskatījis Finanšu ministrijas blakus sūdzību un atstājis negrozītu Zemgales apgabaltiesas lēmumu lietā, kurā bez ievērības atstāts ministrijas iesniegtais nostiprinājuma lūgums.

Zemesgrāmatā uz garāžu īpašnieku kooperatīvajai sabiedrībai piederošu nekustamo īpašumu bija nostiprinātas nomas tiesības, kas pamatotas ar nomas līgumiem starp garāžu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību un vairākām fiziskām personām kā nomniekiem. Pēc garāžu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības izslēgšanas no Uzņēmumu reģistra (UR) bez likvidācijas tās manta bija piekritīga valstij, un īpašuma tiesība uz konkrēto nekustamo īpašumu zemesgrāmatā tika nostiprināta Latvijas valstij Finanšu ministrijas personā. Nostiprinājuma lūgums tika iesniegts par zemesgrāmatā nostiprināto nomas tiesību dzēšanu Civillikuma 416.panta 7.daļas kārtībā.

Ar Zemgales rajona tiesas tiesneša lēmumu Finanšu ministrijas nostiprinājuma lūgums atstāts bez ievērības. Zemgales apgabaltiesa atstāja tiesneša lēmumu negrozītu un nepiemēroja Civillikuma 416.panta 7.daļu, atsaucoties uz neatbilstību lietu tiesību sistēmai un iespēju, ka zemesgrāmatā nostiprināto nomas tiesību dzēšana varētu izraisīt Satversmē garantēto īpašuma tiesību aizskārumu.

Izskatot blakus sūdzību par Zemgales apgabaltiesas lēmumu, Senāts pārbaudīja lietā piemērojamās tiesību normas satversmību un iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā, kura atzina, ka Satversmei neatbilst nomas tiesību dzēšana gadījumā, kad zemesgrāmatā tiek nostiprināta īpašuma tiesība uz nekustamo īpašumu, kas piekrīt valstij pēc tam, kad kooperatīvā sabiedrība izslēgta no UR bez likvidācijas, un līdz ar to Civillikuma 416.panta 7.daļa šādā apmērā ir spēkā neesoša.

Senāts atzina, ka lēmums atstāt nostiprinājuma lūgumu bez ievērības atstājams negrozīts, jo lūgums ir pamatots ar tiesību normu, kura atzīta par spēkā neesošu.

Vienlaikus Senāts vērsa uzmanību uz to, ka tiesa nevar atteikties piemērot spēkā esošu tiesību normu, atgādināja tiesas pienākumu ikvienā lietā pēc iespējas agrākā izskatīšanas stadijā pārliecināties par tajā piemērojamo tiesību normu satversmību, izskaidroja, kā tiesai veicama juridiskā analīze, pārbaudot tiesību normas satversmību, un uzsvēra, ka attiecīgā analīze ietverama pieteikumā Satversmes tiesai, kura vienīgā ir tiesīga atzīt tiesību normu par neatbilstošu Satversmei un līdz ar to par spēkā neesošu.