Degvielas izdevumi ir viens no izplatītākajiem saimnieciskās darbības izdevumu veidiem uzņēmumos, kas savā darbībā izmanto transportlīdzekļus. Vienlaikus tieši šī izdevumu pozīcija bieži vien kļūst par nodokļu riska avotu, jo tiesību akti nosaka skaidrus ierobežojumus tam, kādā apmērā priekšnodoklis ir atskaitāms. Kā pareizi aprēķināt pieļaujamo degvielas patēriņa normu un atskaitāmo priekšnodokli, un kā tas norādāms nodokļu deklarācijās?

Uzņēmumi nereti saskaras ar situāciju, kad transportlīdzeklis tiek izmantots tikai saimnieciskās darbības vajadzībām, taču faktiskais degvielas patēriņš pārsniedz ražotāja tehniskajā dokumentācijā norādīto – reizēm pat vairāk par Pievienotās vērtības nodokļa likumā (PVN likums) pieļauto 20% pārsnieguma normu. Šīs robežas pārsniegšana rada tūlītējas nodokļu sekas, kas grāmatvedim jāspēj savlaicīgi identificēt, aprēķināt un pareizi atspoguļot grāmatvedībā.

Normatīvais regulējums

PVN likuma 92.pants paredz vispārējo principu, ka priekšnodoklis ir atskaitāms tikai tajā apmērā, kādā iegādātās preces vai pakalpojumi tiek izmantoti ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai.

Degvielai kā ar saimniecisko darbību saistītiem izdevumiem priekšnodoklis principā ir atskaitāms, tomēr – ar būtiskiem ierobežojumiem. PVN likuma 100.panta 5.daļa paredz, ka PVN, kas samaksāts par automašīnas degvielas iegādi, ir atskaitāms, pamatojoties uz faktiski nobraukto kilometru skaitu, nepārsniedzot izgatavotājrūpnīcas norādīto pilsētas cikla degvielas patēriņa normu vairāk kā par 20%. Ja faktiskais patēriņš pārsniedz 20% robežu, pārsniegumam atbilstošā degvielas daļa tiek uzskatīta par tādu, kas nav saistīta ar saimniecisko darbību, un attiecīgais priekšnodoklis nav atskaitāms.

Kā pareizi aprēķināt pārsnieguma normu