Latvijā reģistrēta sabiedrība ar ierobežotu atbildību sacensību laikā citā Eiropas Savienības dalībvalstī sniedz medicīnas pakalpojumus Apvienotajā Karalistē reģistrēta uzņēmuma sportistiem. Latvijas sabiedrība ir pievienotās vērtības nodokļa maksātāja. Kā izrakstāms rēķins – ar vai bez Latvijas pievienotās vērtības nodokļa?

Vai pietiek ar to, ka prece objektīvi ir eksistējusi un nonākusi līdz nākamajam pircējam, lai uzņēmums varētu pierādīt šīs preces iegādi no konkrētā darījuma partnera? Senāta atbilde – nepietiek. Izšķirošais ir tas, vai prece patiešām saņemta no nodokļa rēķinā (un deklarācijā) norādītās personas. Šis jautājums nodokļu praksē sastopams arvien biežāk, tāpēc izskatām šo tiesu analizēto uzņēmuma strīdu ar Valsts ieņēmumu dienestu.

Pievienotās vērtības nodokļa regulējuma piemērošana praksē nereti rada neskaidrības sabiedrībām, kuru pamatdarbība saistīta ar neapliekamu darījumu veikšanu, bet kuras vienlaikus gūst arī nelielus ar nodokli apliekamus ieņēmumus. Šādos gadījumos īpaši būtiski ir izvērtēt priekšnodokļa atskaitīšanas kārtību un pievienotās vērtības nodokļa deklarācijas aizpildīšanas prasības.

2025.gadā saņemts avanss par būvniecības pakalpojumiem, pievienotās vērtības nodoklis piemērots reversā kārtībā. Darījums nenotika pilnā apjomā, un 2026.gadā daļa avansa tiek atmaksāta pasūtītājam. Kāds dokuments jāsagatavo par saņemtā avansa atmaksu? Kā tas jāuzrāda pievienotās vērtības nodokļa deklarācijā un pielikumos?

Pievienotās vērtības nodokļa piemērošanai preču piegādēm Eiropas Savienības teritorijā izšķiroša nozīme var būt pircēja pievienotās vērtības nodokļa  numuram. Pēc tā nosaka, kurā dalībvalstī jāmaksā nodoklis par preču iegādi un vai pircējam ir tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu. To uzskatāmi demonstrē nesenais Eiropas Savienības Tiesas spriedums lietā T-638/24 “D GmbH” – pircēja izmantotais nepareizais pievienotās vērtības nodokļa numurs radīja papildu nodokļa maksājumus un liegumu atskaitīt priekšnodokli.

Nedrošo un zaudēto debitoru norakstīšana praksē vienmēr prasa vienlaikus izvērtēt divus neatkarīgus regulējumus – uzņēmumu ienākuma nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa normas. Šo nodokļu piemērošanas loģika atšķiras. Uzņēmuma ienākuma nodokļa kontekstā tiek vērtēts, vai ir radušies ar saimniecisko darbību nesaistīti izdevumi un vai ir piemērojams Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 9.panta 3.daļā noteiktais atbrīvojums. Savukārt pievienotās vērtības nodokļa kontekstā būtiski ir noteikt, vai uzņēmumam saglabājas tiesības atgūt budžetā jau samaksāto nodokli. Tieši šo divu regulējumu jaukšana praksē visbiežāk rada kļūdas. Lai viestu skaidrību, analizējam 2 lasītāja situācijas.