2025.gada 27.oktobris Latvijas administratīvo tiesību vēsturē ir iezīmējis fundamentālu pagrieziena punktu. Ar Senāta lēmumu lietā SKA-324/2025 ir sagrauta gadiem ilgusī dogma, ka VID informācijas pieprasījumi nav pārsūdzami tiesā. Šis nolēmums ne tikai maina procesuālo kārtību, bet arī līdzsvaro spēku samēru starp valsti un nodokļu maksātāju. Ko lēma Senāts, kā atšķirt pārsūdzamu pieprasījumu no vienkārša aicinājuma sadarboties, un kā šīs izmaiņas ietekmēs ikdienas praksi?

Ikviens uzņēmējs un grāmatvedis kaut reizi ir piedzīvojis stindzinošo sajūtu, no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) saņemot vēstuli “Informācijas pieprasījums”. Nereti šie dokumenti atgādina nevis mērķtiecīgu jautājumu uzdošanu, bet gan “makšķerēšanu”. Tiek prasīts viss – no banku kontu izdrukām un līgumiem līdz pat darbinieku paskaidrojumiem un detalizētiem sadarbības procesu aprakstiem. Līdz šim juristu atbilde uz klienta jautājumu, vai tiešām tas viss ir jāsagatavo, visbiežāk bija smaga nopūta un ieteikums labāk iedot, ko prasa, citādi sekos sankcijas. Tas tādēļ, ka tiesa šādus pieprasījumus līdz šim uzskatīja par starplēmumiem, kurus atsevišķi apstrīdēt un pārsūdzēt nevar. Šobrīd šādai praksei ir pienācis gals.

Vēsturiskais konteksts – bezspēcības izjūta

Lai saprastu jaunā sprieduma nozīmi, jāatskatās uz līdzšinējo praksi. Gadiem ilgi tiesu judikatūra balstījās uz pieņēmumu, ka informācijas pieprasīšana ir tikai daļa no pierādījumu vākšanas procesa. Tika uzskatīts, ka pats pieprasījums nerada galīgas tiesiskas sekas – tās rodas tikai tad, kad VID pieņem gala lēmumu, piemēram, uzrēķinu.

Praksē tas nozīmēja, ka nodokļu maksātājs atradās spīlēs. Ja VID pieprasīja nesamērīgu informācijas apjomu, piemēram, sagatavot tabulas par trīs gadu periodu trīs dienu laikā, uzņēmumam bija divas izvēles, abas – sliktas:

• pakļauties un tērēt milzīgus administratīvos resursus, bieži vien pat paralizējot uzņēmuma darbu;
• ignorēt vai sniegt informāciju daļēji, riskējot ar saimnieciskās darbības apturēšanu vai izslēgšanu no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātāju reģistra, cerot, ka vēlāk tiesā izdosies aizstāvēties pret gala lēmumu.

Praksē klienti man bieži uzdevuši jautājumu, vai VID drīkst prasīt tik apjomīgu informāciju vai datus, kas, iespējams, jau ir dienesta rīcībā. Atbilde bija – nē, nedrīkst. Bet līdz šim mums nebija instrumenta, lai ar to varētu pietiekami efektīvi cīnīties.

Liktenīgā lieta – kad pacietības mērs ir pilns

Lietas SKA-324/2025 strīda pamatā bija kāda Latvijas uzņēmuma (pieteicēja) cīņa ar VID. Dienests vairākkārt – četras reizes! – pieprasīja detalizētu informāciju par darbinieku nodarbināšanu, objektu adresēm, darījumu partneriem un pat skaidrojumus par rēķinu summu aprēķiniem.

Būtiskākais aspekts – VID ne tikai laipni lūdza informāciju, bet katrā vēstulē ietvēra arī brīdinājumu: ja informācija netiks sniegta, VID var uzsākt saimnieciskās darbības apturēšanu, izslēgt uzņēmumu no PVN maksātāju reģistra vai piemērot administratīvo sodu.

Sākotnēji Administratīvā rajona tiesa atteicās pieņemt pieteikumu, atsaucoties uz ierasto praksi – tas esot tikai procesuāls lēmums. Taču Senāts, izskatot blakus sūdzību, nāca klajā ar diametrāli pretēju un drosmīgu atziņu.