Mēs – Izdevniecība iŽurnāli – šī gada 25.martā svinam savu 15 gadu jubileju! Šķiet, ka 15 gadi ir paskrējuši nemanot, bet vai tiešām? Sākot domāt par laiku, kad e-rēķini bija neeksistējošs termins, izdegšanas sindroms nebija arodslimību sarakstā, atkritumu šķirošana bija tikai retu mājsaimniecību aktualitāte un fakss bija nepieciešama biroja sastāvdaļa, skaidrs, ka šis laiks sajūtās ir pagājis ātri, bet patiesībā izmaiņu ir bijis vairāk nekā spējam to aptvert. Dzimšanas dienai par godu sniedzam nelielu ieskatu mūsu pirmsākumos un uzņēmuma dibinātājas Kristīnes Dzelstiņas atmiņās.

15 gadi. Tavās sajūtās tas ir daudz vai maz?

Laiks ir pagājis kā viena diena. Var teikt, ka tas ir gan maz, gan daudz. 15 aizvadīti gadi ir maz, bet 15 gados piedzīvotais un iegūtā pieredze – neizmērojami daudz.

Kad un kā radās ideja par iŽurnāliem?

Doma par žurnālu internetā radās tajā laikā, kad drukātie mediji piedzīvoja grūtu periodu, 2008.–2009.gada finanšu krīzes rezultātā būtiski samazinājās mediju galvenais iztikas avots – reklāmas, tāpēc daudzi mediji vienkārši beidza pastāvēt. Tajā laikā arī es strādāju “Dienas Biznesā” un izdzīvoju krīzi uz savas ādas. Tā radās ideja, ka žurnāls jātaisa internetā, kas ir dinamiska vide, saturs ir ērti pieejams, ātri un ērti var publicēt rakstus, savukārt lasītāji - atrast visu nepieciešamo tieši tad, kad to vajag; arī izmaksu ziņā uzturēt to bija lētāk. Šeit, mūsu pirmajā žurnālā “iFinanses”, sastapās divas manas kaislības – elektronizācija un finanses. Bet to, ka vēlos strādāt izdevniecībā, zināju jau no bērnības.

Patiesībā sākumā radās ideja par žurnālu “iFinanses”, jo man bija liela pieredze tieši darbā ar grāmatvežiem, gan pati kādu laiku strādāju šajā jomā, gan vēlāk jau pasniedzu seminārus, revidēju projektus. Redzēju, ko var un vajag darīt citādāk, redzēju, kur nepieciešama palīdzība. Citu žurnālu ideju toreiz vēl nebija, bet zināju, ka gan jau pie viena neapstāšos. Un tā radās iŽurnāli. 

Latvijā iemīļots ir teiciens par punktiņu uz “i”. Visiem izdevniecības produktiem punktiņš uz “i” ir neatņemama sastāvdaļa. :) Bet kāpēc tieši “i”?

Ceru, ka mūsu saturs lasītājiem ir kā punktiņš uz “i”. Bet “i” nozīme mūsu nosaukumā un arī visos produktos ir pavisam vienkārša – tas ir pirmais burts no vārda “internets”. Tas atspoguļo mūsu būtību. Arī pirmais “iFinanses” logo bija “i” burtiņš uz zemeslodes – mūsu interneta žurnāli ir pieejami visā pasaulē, jebkurā vietā un laikā. 

Vai tu atceries savas sajūtas, publicējot pirmo rakstu Latvijas pirmajā interneta žurnālā “iFinanses”? Tas izklausās tik nozīmīgi!

Atceros, ka tēmu, par ko gribējās rakstīt, bija ļoti daudz. Tāpat atceros, ka visi uzrunātie autori bija necerēti atsaucīgi – neviens neuzdeva jautājumu, kas tas par interneta žurnālu!? Tikai ķērās pie rakstīšanas. Sākumā plāns bija nodrošināt žurnālu ar minimālo saturu, lai žurnālu varam publicēt. Tāpēc pirmie publicētie bija uzreiz 20 raksti. Toties ļoti labi atceros sajūtas, kad ieraudzīju, ka interneta žurnālu sāk lasīt, pie tam lasītāju skaits strauji pieauga. Tas bija kas neticams un neaptverams. Risks tomēr bija ļoti augsts, jo līdz šim neviens medijs pat nevarēja iedomāties, ka saturs internetā var būt par maksu. Lasītājiem šis jautājums pat neradās.

Jā! 2009.gadā bijām raduši informāciju internetā lasīt bez maksas. Drukātie mediji bija bez sava gala, un interneta žurnāli nemaz neeksistēja. Kā tu cilvēkiem paskaidroji, ka šo žurnālu nevarēs aptaustīt un aiznest mājās?

Daļēji jau to varēja “aiznest mājās” : ) Žurnāla saturs bija un joprojām ir pieejams arī iknedēļas e-pastos – šis jau tāpat kā drukāto žurnālu saņemt pastkastītē!

Bet es gribētu mazliet dziļāk paanalizēt šo jautājumu. Iemesls tam, kāpēc es sāku izdot savu žurnālu, bija tas, ka esošajos medijos neatradu sev nepieciešamo lasāmvielu. Man patīk “iet dziļumā”, analizēt, pētīt, meklēt taisnību, nedaru kaut ko tikai tāpēc, ka citi tā dara vai kāds tā teica, bet vienmēr meklēju savu atbildi. Tāda ir mana dzīves uztvere.

Ja runājam par uzņēmējdarbības vidi Latvijā vispār, tad atceramies, ka tā sāka veidoties salīdzinoši nesen – tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas deviņdesmitajos gados. Uzņēmējiem nebija ne zināšanu, ne pieredzes, bet bija liela vēlme strādāt un pēc visiem apspiestības gadiem – milzīga vēlme pēc naudas. Uzņēmējdarbība bija cieši saistīta ar kriminālo pasauli, un korupcija un kukuļošana bija ierasta norma. Tajā laikā ieņēmumu dienests bija kungs un bieds, un grāmatvežiem šis viedoklis – labāk izdarīt, kā VID saka, neuzdodot liekus jautājumus – bija tabu. Šīs ir mūsu uzņēmējdarbības vides saknes ar visām no tā izrietošajām sekām. Bizness deviņdesmitajos ir atsevišķas grāmatas vērta tēma. Tāpat arī mediju vide ir atsevišķas grāmatas tēma.

Atgriežoties pie jautājuma, es teiktu, ka ļoti daudz cilvēku bija izslāpuši pēc kvalitatīvas un jēgpilnas informācijas. Un kad cilvēki sāka lasīt “iFnanses”, esmu pārliecināta, ka viņi sajuta – šis ir pilnīgi cita veida saturs, nekā pierasts lasīt internetā, medijos. Tāpēc arī nosaukumā gribēju parādīt atšķirību – izdomāju terminu “interneta žurnāls”. Veidojot saturu, centos izprast gan to, kas grāmatvedim svarīgs, gan paskaidrot tādiem vārdiem, lai ir saprotami, gan arī centos parādīt šo savu pasauli – cik svarīgi ir zināt pašam un ticēt savam viedoklim.

Domāju, ka lasītāji šo visu sajuta, tāpēc jautājumi neradās – tikai vēlme lasīt un uzzināt vairāk. Starp citu, arī “iFinanses” sauklis bija “Izvēlies zināt!”

Man ir grūti pat iedomāties biznesa vidi, kāda valdīja deviņdesmito gadu sākumā, tajā laikā nebiju vēl dzimusi. Bet ļoti ceru, ka šobrīd grāmatveži jūtas citādāk…

Atskatoties uz 2009.gadu, varu teikt, ka grāmatvedības joma ir būtiski attīstījusies, ir mainījusies izpratne par grāmatveža lomu un nozīmi uzņēmumā, grāmatvedis galīgi vairs nav cilvēks, kurš kaut ko dara tāpēc, ka VID tā teica. Un arī VID nav vakarējais – caur mūsu redakciju daudzi jautājumi tiek iesūtīti arī VID, un mēs vaicājam atbildes lasītāju vārdā. Ja kādreiz katru VID atbildi lūdzām skaidrot ar praktiskiem piemēriem, jo tajās bija uzrakstīti tikai likumu panti, kas skaidru atbildi nesniedz, tad šobrīd var redzēt, ka VID iedziļinās savos skaidrojumos, paskatoties arī no praktiskās puses.

_______________________________________________________________________

Grāmatvedības joma ir būtiski attīstījusies, ir mainījusies izpratne par grāmatveža lomu un nozīmi uzņēmumā, grāmatvedis galīgi vairs nav cilvēks, kurš kaut ko dara tāpēc, ka VID tā teica

_______________________________________________________________________

Tu daudz stāsti par pirmo žurnālu “iFinanses”, bet mēs zinām, ka izdevniecības darbība ar to nebeidzās. Pēc pirmā interneta žurnāla sekoja drukātais žurnāls! Vai atceries, kā nonāci pie šī lēmuma?

Jā, mums sanāca tieši otrādāk, nekā citiem medijiem. Un atkal jau ar šo lēmumu trāpījām mērķī – pirmajā gadā mūsu drukātā žurnāla abonentu skaits bija kādas divas reizes lielāks nekā konkurējošiem izdevumiem.

Tā bija pretimnākšana lasītājam. Un šeit ir ļoti dažādi apsvērumi. Pirmais ir lasītāja specifika, piemēram, cilvēki gados vai arī kādā zemnieku saimniecībā, reģionos, kur dzīves temps nav tik straujš, labāk izvēlas palasīt žurnālu papīra formātā. Otrs ir satura specifika. Abi formāti ir ļoti atšķirīgi – internets ir dinamisks, ātri un uzreiz var uzzināt jaunumus, tas ir kā espresso šotiņš, bet druka – tas ir miers un nosvērtība, lēnām palasīt, pašķirstīt, arī papriecēt acis, tā ir kā silta tēja. Un katrs izvēlas savu – viens kafiju, otrs tēju.

Nu un trešais apsvērums ir personiskais – mums pašiem patīk radīt drukāto izdevumu, šis ir ļoti īpašs process no pirmā raksta līdz gatava žurnāla saņemšanai no tipogrāfijas un atvēršanai. Šo rezultātu var pataustīt un, turot žurnālu rokās, var sajust milzīgu ieguldījumu un vērtību. Tā ir kultūras un vēstures neatņemama sastāvdaļa. Un mēs vēlamies to saglabāt.

Šobrīd drukātajiem medijiem, jo īpaši biznesa satura žurnāliem, nav tie vieglākie laiki. Un atkal atgriezīšos pie tā, ko jau teicu iepriekš – kāds publiskajā telpā popularizēja viedokli, ka papīrs nav draudzīgs videi, tiek izcirsti koki un tā tālāk, un šobrīd šī ir kļuvusi par “masu domu”. Tomēr, pirms pieslieties šim viedoklim, vai kāds ir izpētījis, cik lielu kaitējumu dabai rada preses izdevumi? Vai kāds ir painteresējies, ka papīra lapas tiek ražotas no nozāģētu lielkoku zariem un atbirām un ne jau papīra dēļ tiek izcirsti koki? Arī atbildīgie papīru ražotāji rūpēs par vidi sen jau ir pielāgojuši savas ražošanas iekārtas. Vai kāds ir padomājis, ka papīrs dabā sadalās saudzīgā un ātrā veidā, piemēram, salīdzinot ar nopirktu, trīsreiz uzvilktu un pēc tam izmestu apģērba gabalu? Mēs esam. Ir ļoti svarīgi domāt ar savu galvu.

Pavisam nesen “Lursoft” publicēja statistiku –  gandrīz 50% no 2023.gadā likvidētajiem uzņēmumiem nav sasnieguši pat 10 gadu vecumu! Kā tu domā, kāpēc tā?

Es apbrīnoju visus, kas mūsdienās spēj būt uzņēmējs! Nenoteiktība un pārmaiņas šodien ir kļuvusi par mūsu ikdienu, un šādos apstākļos ilgstoši strādāt spēj vien retais. Un ne tikai strādāt, bet gūt prieku un gandarījumu. Un saglabāt labu veselību. Citādi jau nav vērts strādāt! Tāpēc ir jābūt ārkārtīgi lielai pašmotivācijai un misijas sajūtai. Bet pārējais – “jālaiž gar ausīm”. Pieļauju, ka liela daļa no likvidētajiem uzņēmumiem ir tādi, kas pamēģināja un saprata, ka nav tik vienkārši, kā sākotnēji plānots. Bet tas nav slikti! Pieredzi var iegūt, tikai darot, un gan jau daļa no tiem, kam kaut kas misējās, pēc laika atgriezīsies ar jaunām atziņām, līdz viss izdosies.

_______________________________________________________________________

Nenoteiktība un pārmaiņas šodien ir kļuvusi par mūsu ikdienu, un šādos apstākļos ilgstoši strādāt spēj vien retais. Un ne tikai strādāt, bet gūt prieku un gandarījumu

_______________________________________________________________________

Bet, kas, tavuprāt, šobrīd ir lielākās grūtības, kas jāpārvar jaunajiem un arī esošajiem uzņēmējiem?

Katram tās grūtības tomēr ir citādākas. Jaunu uzņēmumu izveidot ir vienkāršāk un lētāk, tieši tāpat kā uzbūvēt jaunu māju ir vienkāršāk un lētāk nekā rekonstruēt veco. Jauns uzņēmums var uzreiz izdomāt un izveidot jau mūsdienīgu sistēmu, viņam nav, piemēram, jāmaina domāšana vai procesi, lai pārietu uz elektroniskajiem dokumentiem, vai jāmaina ražošanas iekārtas un programmatūras uz modernākām, vai jāievieš jaunas tehnoloģijas. Šis ir jau esošo uzņēmumu izaicinājums.

Viens ir jaunie regulējumi, kas ik gadu tiešām kļūst sarežģītāki gan satura, gan valodas ziņā, bet otrs ir globālās izmaiņas, kas atstāj ietekmi uz katra cilvēka apziņu. Redzot iznīcību, vardarbību un šausmīgās traģēdijas, cilvēki mainās, sāk daudz vairāk domāt par to, kas ir labs, par humānām vērtībām. Šīs ir neatgriezeniskas pārmaiņas cilvēcē. Un tās ir uz labu. Taču šobrīd mums (esošajiem uzņēmumiem) ir ļoti daudz jādara, lai pieņemtu jauno un atrastu labāko veidu, kā pārmaiņas ielaist dzīvē.

Jaunajiem grūtības ir citas. Kāds kolēģis reiz man palūdza palīdzēt reģistrēt saimniecisko darbību, konkrēti, tetovēšanas pakalpojumu sniegšanu. Pati to nebiju darījusi, tāpēc ķēros pie izpētes. Un atzīšu – šis process ir ļoti sarežģīts un prasīja lielu laiku un izpēti, lai saprastu nianses – ko, kā, kur reģistrēt. Jautājumu bija tiešām daudz. Un es nemaz nerunāju par nodokļu analīzi, lai saprastu savai darbībai izdevīgāko modeli. Šādi nebūtu jābūt. Jaunajiem uzņēmumiem nav tik daudz naudas, lai algotu konsultantus, kas šo visu skaidro vai izdara viņu vietā. Jaunajiem sava uzmanība jāvelta pilnīgi citam – savam produktam un pircējam.

Un arī šeit ir liels izaicinājums, jo tirgus ir piesātināts, tāpēc, lai jauns produkts tiktu pamanīts, tam jābūt kam atšķirīgam. Jābūt arī labām zināšanām mārketinga un pārdošanas jomā.

Kā tu kopumā vērtē uzņēmējdarbības vidi Latvijā? Tomēr joprojām ļoti daudzi uzņēmēji sūdzas par nodokļu slogu, bet jau kādā intervijā pirms teju 10 gadiem minēji, ka par nodokļiem lielāks izaicinājums ir atrast veidus, kā padarīt darbus uzņēmuma iekšienē efektīvākus. Kā ir šobrīd?

Paturpinot vēl par jaunajiem uzņēmumiem – šobrīd tiem jāmaksā tieši tādi paši nodokļi kā uzņēmumiem, kas tirgū ir jau ilgi. Latvijā mikrouzņēmumu nodoklis sabiedrībām ar ierobežotu atbildību tika atcelts! Manuprāt, šī ir netaisnība pret mazajiem, tā nav jābūt.

_______________________________________________________________________

Jaunā uzņēmējdarbības vide būs tāda, kurā lielākā daļa uzņēmēju būs godprātīgi un atbildīgi. Šobrīd ir gan atbildīgie, gan diezgan daudz to otru

_______________________________________________________________________

Es teiktu, ka uzņēmējdarbības vide šobrīd ir tādā kā pārejas posmā – kaut kur pa vidu starp veco un jauno. Jaunā uzņēmējdarbības vide būs tāda, kurā lielākā daļa uzņēmēju būs godprātīgi un atbildīgi. Šobrīd ir gan atbildīgie, gan diezgan daudz to otru. Ir saprotams, ka uzņēmumiem, kuri godīgi maksā nodokļus, produkta pašizmaksa būs augstāka nekā tiem, kuri nodokļus nemaksā. Šeit nav iespējama godīga konkurence! Tomēr vērtības mainās. Arvien vairāk uzņēmumu rūpīgi izpēta savu sadarbības partneri, lielajiem uzņēmumiem ilgtspējas direktīva to pat nosaka kā pienākumu. Un nav runa tikai par nodokļu nomaksu un godīgu izturēšanos pret darbiniekiem – es teiktu, ka šis ir plāns minimums. Šobrīd svarīgi ir arī morāles un ētikas jautājumi. Arī paši esam atteikušies sadarboties ar uzņēmumiem vai cilvēkiem, ar kuriem mums atšķiras izpratne par biznesa ētiku, mēs ļoti pievēršam uzmanību tam, lai apkārt būtu tīra vide. Un, ja katrs izturētos atbildīgi – nepirktu Krievijā ražotu preci, nestrādātu uzņēmumā, kas nemaksā nodokļus, neuzķertos uz dubulto morāli, nepirktu viltojumus un neatpirktos no ceļu policijas, tad arī vide kļūtu daudz tīrāka.

Bet par nodokļu slogu varu teikt tā – ja uzņēmumi izjustu, kāda jēga ir samaksāt šos nodokļus, tad par nodokļu slogu neviens nerunātu.

Konkurenci kropļo arī milzīgais finansējums, ko valsts piešķir uzņēmumiem atbalsta veidā, un tas notiek ar dažādiem saukļiem. Un šis ir līdzīgs stāsts, kā par nodokļu nemaksātājiem. Ja viens uzņēmums tiek finansēts, piemēram, no valsts līdzekļiem, bet otrs – pelna pats, tad kāda godīga konkurence? Otrs aspekts ir kvalitāte. Saņemot naudu, tā ir jāiztērē, un uzņēmumi nav spiesti rūpēties par kvalitāti. Minēšu nelielu piemēru no mūsu uzņēmuma pieredzes – mēs organizējam dažādus apmācību seminārus saviem lasītājiem, bet tirgū ir neskaitāmi pasākumi, kas tiek finansēti no dažādām programmām un tāpēc pieejami bez maksas. Tomēr cilvēki turpina nākt pie mums, jo viņi vēlas labāku kvalitāti. Tāda nu ir šo bezmaksas pasākumu slava.

Un atkal jau – te nav runa tikai par valsts finansējumu komersantiem. Nāk prātā viens kuriozs jau atkal no mūsu pieredzes – katra gada nogalē medijiem ir abonēšanas kampaņa, lai aktivizētu savus lasītājus pieņemt lēmumu par labu vienam vai otram izdevumam. Tajā gadā spēkā bija stājies likums, kas aizliedz reklāmu izvietot sabiedriskajos medijos, tāpēc katrs medijs “cīnījās”, kur un kā nu mācēja. Arī mēs. Un šajā cīņas karstumā – atveram vienu no sabiedriskajiem medijiem, un ko tur redzam? Jā, žurnāla “Jurista Vārds” reklāmas baneri… Zināms, ka šis izdevums tiek finansēts no valsts budžeta, bet vai tad tas dod tiesības to reklamēt veidā, kāds citiem medijiem nav pieejams? Protams, ka neklusējām par šo gadījumu, rezultātā reklāma no sabiedriskā medija tika izņemta. Vai tad valsts izpratnē šī ir godīga konkurence? Un šis nebūt nav vienīgais gadījums.

Un zini, kurš šo visu finansē?

Mēs no saviem nodokļiem…

Nu ja!

Tā nu sanāk, ka problēmas ir visos līmeņos. Šie ir jautājumi, kurus nav iespējams sakārtot ar likumu palīdzību. Tās ir cilvēku vērtības, un tās nāk ar dzīves pieredzi.

15 gadu laikā, visticamāk, piedzīvots ne viens vien izaicinājums. Vari padalīties ar kādu brīdi, kad licies “Viss! Man pietiek!”, bet izrādījies, ka tas bijis tikai grūtāks pakāpiens izaugsmē?

Tādas ļoti sarežģītas situācijas ir bijušas vairākas. Tieši tā, kā tu saki, tie ir bijuši pakāpieni jeb svarīgas mācības, bez kurām tālāk netikt. Tomēr, lai cik grūti ir bijis, šāda doma gan man nav ienākusi prātā. Ja ir kāda situācija, es uzreiz sāku prātot, kā lai to risina, lielajās lietās emocijām nav vietas.

Nojaušu, ka viens no lieliem izaicinājumiem varētu būt fakts, ka izdevniecība ir ģimenes uzņēmums. Kā ir strādāt kopā ar tuviniekiem?

Jā, ar saviem bērniem – dēlu un meitu – kopā strādāju no pašas pirmās dienas un pat vēl pirms tam. Pārrunāju svarīgus jautājumus, dalījos savās bažās un ieklausījos teiktajā. Tā nu sanāk, ka bērni bija mani pirmie konsultanti un skolotāji biznesā. Un lielākais atbalsts. Atceros, kā tapa mūsu pirmais logo – mākslinieks sazīmēja dažādus variantus, bet neviens nebija īsti līdz galam. Meitai radās ideja, ka “i” burtiņš jāuzliek uz zemeslodes, kas griežas – un šis bija īstais! Tā radās mūsu pašreizējais logo, un šo simbolu joprojām izmantojam visos mūsu produktos. Pēc skolas abi atnāca strādāt izdevniecībā un pamazām izgāja cauri visām darbības jomām. Tā nu šobrīd katrs vadām savu jomu – meita vada uzņēmumu, dēls attīsta programmēšanas projektus, es nodrošinu redakcijas darbu. Un kopā pieņemam lielos lēmumus.

Lai strādātu kopā, ļoti svarīga ir līdzīga izpratne par pamatvērtībām. Domāju, ka tas arī mūs satur kopā. Jo, protams, esam dažādas paaudzes, un ir jautājumi, kuros mūsu domas ir atšķirīgas. Šis stāsts nav par “pareizi” un “nepareizi”, jo mēs katrs domājam “pareizi”. Bet katrai paaudzei šis “pareizi” ir citādāks, un tas ir fakts. Šie arī ir lielākie izaicinājumi – atrast kopīgo jautājumos, kuros viedokļi atšķiras, bet svarīgi, ka mērķis ir viens – atšķirīgi ir tikai ceļi, kā to sasniegt. Lēmumu brīvība ir būtiska, tāpat arī uzticēšanās. Katram ir nepieciešama sava pieredze, arī iespēja kļūdīties un no kļūdām mācīties. Šis laikam ir tas grūtākais. Tā ir mācība, kuru joprojām apgūstu.  

Bet šo iespēju uztveru kā milzu dāvanu – mācīties no saviem bērniem, redzēt atšķirīgo domāšanā, attieksmē, vērtībās. Tās, pirmkārt, ir humānās vērtības un cilvēcība, kas ir krietni augstākas par finanšu mērķiem.

Vēlreiz atskatoties uz pēdējiem 15 gadiem, ja tev būtu iespēja atgriezties pagātnē, vai būtu kas tāds, ko tu darītu citādāk?

15 uzņēmējdarbības gados ir iegūta ļoti interesanta, nenovērtējama pieredze. Un, ja man būtu iespēja atgriezties pagātnē, es neko nedarītu tā, kā līdz šim, jo šī pieredze man jau ir. Vēlētos gūt jaunu pieredzi, tāpēc visu darītu citādāk, lai zinātu, kur tas aizved. Tā būtu jau pilnīgi cita dzīve.

Kādi plāni nākotnei? :)

Mācīties un iet tālāk :)

Es mīlu to, ko es daru. Un man apkārt ir spēcīgi un talantīgi cilvēki, ar kuriem ir interesanti darīt kopā. Es jūtu, ka mēs darām ļoti labu darbu un tas ir nepieciešams cilvēkiem.

Lasi arī 2014.gada interviju ar Kristīni Dzelstiņu par laiku, kad uzņēmumam apritēja 5 gadi!