iFinanses.Iv ir kā sava veida skolotājs, kurš cilvēkiem sniedz nepieciešamo informāciju grāmatvedības un uzņēmējdarbības jomās. Decembrī izdevniecības drukātais žurnāls svin viena gada jubileju. Tas ir bijis aizraujošs gads! Izdevniecības iŽurnāli vadītāja un iFinanses.lv galvenā redaktore Kristīne Dzelstiņa dalās savos iespaidos par šo gadu un komentē mazu un vidēju uzņēmumu iespējas Latvijas tirgū pie esošās likumdošanas. Viņa ir pārliecināta, ka maksāt nodokļus savā valstī – tas ir lepnums, ko jāmāca ikvienam.

Kāds tev un izdevniecībai bijis aizejošais gads?

Pārdomājot šogad notikušo, jāatzīst, ka gadu var dalīt divās daļās – līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā un pēc tā. Lai arī krīze tiešā veidā mūs neskar un pagaidām viss ir kārtībā, tomēr sajūta, ka kaut kas tāds notiek tik tuvu un notikumu attīstība nav paredzama, rada spriedzi. Esmu atbildīga par savu uzņēmumu, tā veiksmīgu darbību, tāpēc domāju par dažādiem iespējamiem variantiem, analizēju riskus, turu roku "uz pulsa".

Šogad nonācu arī pie kādas ne īpaši patīkamas atziņas – viss ir labi, kad viss ir labi. Kamēr nodokļu maksātājs neko no valsts neprasa, viss ir lieliski, bet brīdī, kad ir nepieciešama palīdzība, piemēram, no tiesībsargājošajām iestādēm, kuru darbs būtībā tiek finansēts no mūsu samaksātajiem nodokļiem, tad to iegūt nav viegli.

Vai kopējā valsts politika un likumdošana šogad atviegloja biznesa ikdienu?

Likumdošanā ik gadu notiek daudz izmaiņu. Bet cik daudzas no tām ietekmē tādus uzņēmumus kā mūsu? Bieži likumdošanas izmaiņas notiek ļoti šaurās un specifiskās jomās – jo dziļāk mežā, jo vairāk koku – tāpēc ir sajūta, ka bieži likumus maina specifisku gadījumu, konkrētu uzņēmumu dēļ.

Kopumā gan gads no likumdošanas viedokļa bijis mierīgs. Bija vairākas pozitīvas pārmaiņas – beidzot tika pieņemti grozījumi par ārkārtas dividendēm, iepriecina arī elektronisko nodokļu grāmatiņu ieviešana, kas noritēja, manuprāt, veiksmīgi un tagad atvieglo darbu. Ir ērti, ka saziņa ar Valsts ieņēmumu dienestu nu lielā mērā notiek elektroniski, tā saņemu sev būtiskāko informāciju.

Šis bija arī eiro ieviešanas gads. Pie jaunās naudas pieradām ātri, un pāreja bija gluda. Valstij bija piešķirti lieli līdzekļi eiro ieviešanas kampaņai, bet uzņēmēji to nejuta. Vai kāds ir paskaitījis, cik daudz savu resursu eiro ieviešanā ieguldīja uzņēmēji? Iepriekšējā gadu mija bija aktīvs darba laiks, pārplānojām darbus, lai koncentrētos eiro ieviešanai. Uzņēmēji šīs pārmaiņas pilnībā iznesa uz saviem pleciem.

Šis ir bijis drukātā žurnāla iFinanses.lv pirmais gads, drīz svinēsim viena gada jubileju. Ar kādām emocijām šobrīd atceries žurnāla "piedzimšanu"?

Jā, 12.decembrī paliek gads, kopš iznāca drukātā žurnāla pirmais numurs. Lai arī uzņēmums vairs nebija jauns un bijām jau guvuši pieredzi šajā jomā, drukātais žurnāls bija pilnīgi jauns izaicinājums, kas līdzi nesa virkni jaunu atziņu. Skaidrs, ka drukātajā izdevumā nevar viens pret viens pārlikt internetā publicēto informāciju, tāpēc daudz analizējām, vērtējām, pētījām, aptaujājām lasītājus un mainījāmies – tas bija analītisks darbs. Tā bija jauna pieredze arī tajā ziņā, ka mūsu veidotais interneta portāls iFinanses.lv savulaik ienāca tirgū kā vienīgais šāda tipa medijs, bet ar žurnālu mums bija "jāielaužas" konkurences pilnā tirgū, jāmeklē pašiem savs ceļš pie lasītājiem. Šis mums ir bijis izaicinājumu pilns gads, bet pilnīgi noteikti viss ir bijis tā vērts. Šobrīd, skatoties uz lasītāju atsauksmēm un ieklausoties savās sajūtās, ir gandarījums. Aplūkojot pirmo žurnāla numuru, ir acīmredzams, ka esam auguši. Protams, viss turpinās. Mēs turpinām vērtēt un analizēt, turpinām strādāt, lai kļūtu arvien labāki un labāki. Ideju netrūkst, un tas ir galvenais.

Un tomēr – šajā interneta laikmetā veidot jaunu drukāto mediju ir drosmīgi.

Internets mūsdienās ir kļuvis teju pašsaprotams – tas ir ātrs, efektīvs, praktisks, atbilstošs mūsdienu dzīves ritmam, kad nepieciešams ātri iegūt vajadzīgo informāciju. Bet papīram piemīt pilnīgi cita burvība – vienmēr ir bijuši un būs lasītāji, kuriem patīk lēnām pārlapot žurnālu lapas, malkojot kafiju. Patiesībā internets un drukātie mediji – tie nav pat salīdzināmi, tās ir divas dažādas pasaules, divas dažādas sajūtas, un cilvēkiem nepieciešamas tās abas. Šķirstīšana nav vien vecākās un vidējās paaudzes bauda, arī jaunieši labprāt lasa drukātos izdevumus. Esmu pārliecināta, ka drukātajiem medijiem ir nākotne. Ja tie izzudīs, tas nenotiks formāta, bet gan satura un kvalitātes dēļ. Šobrīd mediji vairs nevar orientēties tikai uz reklāmdevējiem, ir jādomā par saturisko kvalitāti, lai piesaistītu un noturētu lasītājus. Mēs strādājam pie šāda kvalitatīva satura radīšanas.

_______________________________________________________________________

Šis mums ir bijis izaicinājumu pilns gads, bet pilnīgi noteikti viss ir bijis tā vērts

_______________________________________________________________________

Žurnāla abonentu skaits strauji pieaug, neskatoties uz lielo konkurenci. Esmu izcīnījusi savu vietu, profesionāļi atsaucas uz mūsu publicēto informāciju. Tātad viss notiek, kā tam jānotiek.

Vai cilvēki ir gatavi maksāt par informāciju? Apzinās tās vērtību?

Lai cilvēks būtu gatavs maksāt par informāciju, viņam ir jāzina, ko viņš iegūs. Visam ir sava noteikta cena. Kad es uzsāku savu biznesu, no apkārtējiem jutu neticību, ka man izdosies internetā pārdot saturu, jo mēs visi internetu izmantojam kā bezmaksas resursu, kur visu var ātri atrast. Mūsu portālu lasa desmitiem tūkstošu lasītāju– domāju, ka tā ir atbilde uz šo jautājumu. Cilvēki ir gatavi maksāt, ja zina, par ko maksā.

Kāds tev pašai bija ceļš līdz iFinanses.lv?

Reizēm ir bijuši brīži, kad pati esmu brīnījusies, kāpēc tobrīd atrados kādā vietā, kāpēc daru darbu, kas nemaz neatbilst manai izglītībai, bet šodien man ir skaidrs, ka it visam pasaulē ir jēga, viss notiek likumsakarīgi. Mans līdzšinējais darbs, mans uzņēmums apvieno sevī visu, ko es iepriekš esmu darījusi un mācījusies. Nekas nav bijis lieks, nu viss ir salikts kopā. Nāku no mūziķa ģimenes, no kurienes arī esmu ieguvusi radošu domāšanu. Studēju mūzikas pedagoģiju, bet strādāt sāku bankā, vēlāk "pārlēcu" uz grāmatvedības un finanšu vadības jomu, kur sadarbojos ar grāmatvežiem, izpratu šīs jomas būtību. Tam sekoja darbs redakcijā, kur apguvu prasmi uzrunāt cilvēkus. Tas viss bija nepieciešams.

Kā šobrīd sevi jūti spēcīgāk – kā mediju vai finanšu cilvēku?

Savā būtībā visvairāk jūtos kā skolotāja plašā nozīmē. Jā, man ir pieredze dažādās jomās, tomēr visvairāk man patīk sajūta, ka varu kaut ko dot citiem, un priecājos, ja citi to pieņem. Tieši tādu arī šobrīd izjūtu savu misiju – dot citiem to, kas mums ir, savā veidā pamācot, palīdzot, pilnveidojot un uzlabojot uzņēmējdarbības vidi Latvijā.

Vai tev ir kāds elks, kāds cilvēks, kura viedoklī tu profesionāli ieklausies un kurš tev ir svarīgs?

Man dzīvē ir paveicies strādāt kopā ar vairākiem izciliem vadītājiem. Tie ir mani skolotāji, un viņu piemēru es bieži atceros, sevišķi sarežģītās situācijās. Tomēr savā darbā es nevados pēc citu cilvēku viedokļiem, mans ceļvedis ir mana sirdsapziņa, un tad nekādi elki nav vajadzīgi.

Kādam, tavuprāt, ir jābūt mūsdienīgam un konkurētspējīgam uzņēmumam?

Man ir paveicies, ka uzņēmumu dibināju 2009.gadā – krīzes laikā, jo tobrīd dibinātie uzņēmumi ir ar īpašu spēku un auru. Jo vairāk naudas ir uzņēmumam, jo vairāk tas var atļauties ieguldīt, tērēt un paplašināties, bet krīzes laikā viss bija otrādi – naudas nebija, bankas nedeva aizdevumus, bija jādara vien tik, cik paši spējām. Bija jāstrādā tiešām gudri, un tas spēks ir ielikts mūsu pamatos.

Jautājumi, uz ko jāatrod atbildes, ir ražoto produktu pašizmaksas samazināšana līdz minimumam, efektīva pārdošanas sistēma un ļoti vispusīgi darbinieki. Tam visam pāri – uzņēmuma vērtības. Un šī formula darbojas. Protams, vairs nav krīzes laiks un varam atļauties daudz vairāk. Bet pamatprincips – cilvēka darbs ir nepieciešams tikai tajās jomās, kur tehnoloģijas ir bezspēcīgas – saglabājas. Ieguldām līdzekļus sistēmu pilnveidošanā, bet darbiniekiem paliek radošais darbs un komunikācija. 

Nesen mums bija interesanta diskusija ar Labklājības ministrijas pārstāvjiem, kuri apgalvoja, ka saskaņā ar likumu katram darbiniekam, pieņemot viņu darbā, ir jānorāda profesijas kods pēc profesiju klasifikatora. Jautājām, kādu kodu norādīt darbiniekam, kas vienlaikus ir uzņēmuma vadītājs, mārketinga direktors, finanšu direktors un grāmatvedis. Saņēmām atbildi, ka tas nav iespējams, jo tās ir dažādas profesijas, katru no kurām mācās atsevišķi. Skaidrs, ka realitātē tieši šādi strādā ļoti daudzi mazie un vidējie uzņēmumi. Šaura darbinieku specializācija ir lepnība, ko neliels uzņēmums nevar atļauties.

No biznesa pārstāvjiem esmu dzirdējusi, ka šobrīd lielākās grūtības uzņēmējiem rada nevis lieli nodokļi, bet gan ne īpaši efektīva darbība. Procesi uzņēmuma iekšienē ir jāpadara efektīvāki. Piekrīti?

Protams! Nodokļu slogs tiešām vairs nav tik liels, kāds tas bija līdz 2010.gadam, kad ieviesa mikrouzņēmumu nodokli. Tas ir tiešām izdevīgs nelieliem uzņēmumiem, lielisks atbalsts un atspēriens. Vienīgais, kas pietrūkst, ir starpposms, kad uzņēmums izkrīt no mikrouzņēmuma statusa, tad iestājas šoka moments, jo uzreiz jāsāk maksāt ļoti lieli nodokļi. Šī pāreja ir jāatrod, šobrīd tā nav samērīga. Jauniem uzņēmumiem domāt par efektivitātes paaugstināšanu gan ir vieglāk nekā 20–30–40 gadus strādājušiem. Lielajiem, "vecajiem" uzņēmumiem jau ir izveidojusies zināma sistēma, kurai visi ir pielāgojušies. Darbību varētu padarīt efektīvāku ar tehnoloģiju palīdzību, bet kur tad paliks cilvēks? Ja uzņēmums ieguldīs tehnoloģijās, varēs atlaist daļu darbinieku, bet kas notiks tālāk? Tāpēc lielajiem uzņēmumiem tā nav viegla izšķiršanās par nākotni.

Nākamgad tiek palielināta minimālā alga. Vai tavam uzņēmumam tā ir laba vai slikta ziņa?

Mūsu uzņēmumam tas nemaina pilnīgi neko. Tas ir labi vai slikti? Manuprāt, minimālā alga ir tikai un vienīgi politisks kompromiss. Es to uztveru tā – ir jābūt kaut kādai mazai summai, no kuras maksāt nodokļus. Es personīgi nezinu nevienu cilvēku, kurš Rīgā strādātu pilnu darba slodzi, uzturētu ģimeni un saņemtu minimālo algu. Kā tas ir iespējams? Es nevaru atļauties darbiniekiem maksāt minimālo algu. Esmu par godīgu nodokļu maksāšanu. Uzskatu, ka nodokļi ir jāmaksā. Mūsu valstī gan tā joprojām ir liela problēma, kas veidojusies vēsturiski. Vēsturi mainīt nevaram, bet mums ir jāaudzina jauna paaudze, lai tai pat nerastos doma, ka var nemaksāt nodokļus. Tam ir jābūt ieaudzinātam. Tas ir lepnums – maksāt nodokļus –, tā ir nauda mūsu valstij, ieguldījums tajā. Protams, maksājot nodokļus, ir jāredz, kādu labumu šī nauda nes, bet šo tēmu labāk neskarsim.

Kuras no nākamgad paredzētajām likumu izmaiņām tev kā uzņēmējai ir būtiskas un varbūt pat satraucošas?

Ja godīgi, mani vairāk uztrauc tās izmaiņas, kas netiek veiktas. Ir vairākas mūžīgās tēmas, par kurām uzņēmēji un grāmatveži runā atkal un atkal, bet kuras tā arī netiek atrisinātas, piemēram, par vidējās izpeļņas aprēķināšanu, valdes locekļu nodarbināšanu, saistītām personām, "vienkāršo" grāmatvedību un tamlīdzīgi. Ja par šīm tēmām neizpratne ir tik daudziem lasītājiem, tad tas apliecina, ka problēma ir likumos. Tāpat uztrauc lielais normatīvo aktu skaits – šobrīd viens jautājums tiek atrisināts vairākos normatīvajos aktos, līdz ar to, veicot grozījumus vienā, grozījumi bieži vien jāveic arī pārdesmit saistītajos normatīvajos aktos. Tas ļoti apgrūtina darbu – kā gan uzņēmējs vai grāmatvedis var šajā klāstā orientēties?

Vēl kāds piemērs. Uzņēmumos daudzas lietas efektivizē, tāpēc man patīk elektroniskās vides sniegtās priekšrocības. Tādēļ bijām viens no pirmajiem uzņēmumiem Latvijā, kas sāka lietot drošu elektronisko parakstu. Ieguldījām tajā ne mazumu laika, darba, naudas un enerģijas, lai izstrādātu sistēmu. Bet nesen saskāros ar kuriozu, ievērojot, ka kādam pirms vairākiem gadiem elektroniski parakstītam dokumentam uzrādās, ka mans drošais elektroniskais paraksts nav derīgs. Kā tas var būt, ka paraksts var zaudēt spēku? Vai mani piecu gadu laikā parakstītie tūkstošiem rēķinu šobrīd var izrādīties nederīgi? Uzdevu šo jautājumu arī atbildīgajai institūcijai, diemžēl konstruktīvu atbildi nesaņēmu. Šī ir tēma, par ko jautā arī citi uzņēmēji.

Varbūt iFinanses.lv kā medijs uz šiem jautājumiem var vērst likumdevēju uzmanību?

Protams, ka mēs risinām šos jautājumus savu iespēju robežās. Jautājumus, ko mēs saņemam no lasītājiem, kā medijs uzdodam gan VID, gan Finanšu ministrijai un citām iestādēm. Ir bijuši arī gadījumi, kad pēc mūsu lasītāju iniciētiem jautājumiem seko izmaiņas likumos. Piemēram, tā tas bija jautājumā par auto nodokli, jo likumdevējs apzinājās, ka ir daudz neskaidrību, tāpēc tapa grozījumi. Arī profesionālās asociācijas nepārtraukti komunicē ar likumdevējiem, tāpēc nevarētu būt, ka viņi nezina šīs pieminētās mūžīgās tēmas.

Iepriekšējā žurnāla numurā bija publicēta intervija ar Ponomarjova kungu, kurā cita starpā runājām arī par grāmatvežu ētiku. Kāda ir tava kā uzņēmuma vadītājas un galvenās redaktores ētika?

Medijos izpratnei par ētiku ir jābūt visaugstākajā līmenī, citādi medijs nemaz nedrīkst pastāvēt. Mums ir stingras robežas, bet tās aprakstīt nav vienkārši. Skaidrs, ka dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgas interpretācijas par šo tēmu. Piemēram, reiz ceļojot pa Ēģipti, saskāros ar interesantu pieredzi. Tā ir valsts, kur vairāk nekā 90% iedzīvotāju ir musulmaņi, un musulmaņa augstākais likums ir Korāns. Korāns par lielu grēku uzskata zādzību, par to pienākas bargs sods. Bet vienlaikus šajā valstī ir ļoti augsts zādzību līmenis. Vaicāju kādam musulmanim, kā tas iespējams, ka valstī, kurā tik augstu tiek celti Korāna likumi, mums ir jāuzmanās no zagļiem. Man paskaidroja – ja citi zina, ka tu kaut ko nozodz, tad tu esi zaglis, bet, ja citi to neuzzina, tas nav pārkāpums. Interpretācijas jautājums...

Ja man kādreiz rodas šaubas, vai kādu informāciju tiešām vajadzētu publicēt, es sev pajautāju, vai tā varētu būt noderīga lasītājam. Ja atbilde ir "jā", tad tā nonāk žurnālā. Nebaidos arī no pretēju viedokļu publicēšanas, ja šos viedokļus pauž kompetenti cilvēki. Kā jau iepriekš minēju, mana personīgā mēraukla ir mana sirdsapziņa.

Lasi arī 2024.gada interviju ar Kristīni Dzelstiņu par uzņēmumam apritējušiem 15 gadiem!