Tiesai noteiktos gadījumos ir pienākums lūgt Eiropas Savienības Tiesai skaidrojumu par piemērojamo tiesību normu. Kas notiek, ja tiesa nejautā un kļūdās? Jaunākie spriedumi precizē, kad par šādu kļūdu var nākties maksāt valstij un kā persona var aizsargāt savas tiesības.
Eiropas Savienības (ES) tiesības ir vienas un tās pašas visās 27 dalībvalstīs, bet piemēro tās katras valsts pašas tiesas. Lai Rīgā, Lisabonā un Bukarestē vienu un to pašu normu nesaprastu trīs dažādos veidos, Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 267.pants paredz vienkāršu mehānismu — prejudiciālo jautājumu. Ja dalībvalsts tiesai, izskatot lietu, nav skaidrs, ko nozīmē kāda ES norma, un atbilde nepieciešama strīda izšķiršanai, tā var apturēt tiesvedību un jautāt Eiropas Savienības Tiesai (EST) Luksemburgā. EST atbild, kā norma jāsaprot, bet pašu strīdu pēc tam izšķir nacionālā tiesa.
Jautāt var jebkura tiesa. Tiesai, kuras nolēmums vairs nav pārsūdzams — Latvijā tāda ir arī Latvijas Republikas Senāts — jautāt ir pienākums. Nejautāt tā drīkst tikai trijos gadījumos, kurus EST noteica jau 1982.gada 6.oktobra spriedumā lietā 283/81 “Cilfit u.c.”: ja atbildei uz jautājumu lietas iznākumā nav nozīmes, ja EST uz šo jautājumu jau ir atbildējusi vai ja pareizā atbilde ir tik acīmredzama, ka par to nevar būt nekādu pamatotu šaubu.
