Darījuma puses var brīvi izvēlēties sadarbības modeli. Tomēr noteiktos apstākļos ārpakalpojums var būt saistīts ar nozīmīgiem nodokļu riskiem – situācijās, ja faktiskie sadarbības apstākļi neatbilst ārpakalpojuma ekonomiskajai būtībai. Atbilstoši nodokļu tiesiskajam regulējumam un tiesu praksei nodokļu piemērošanā būtiska nozīme ir ne tikai darījuma juridiskajai formai, bet arī faktiskajiem sadarbības apstākļiem un darījuma ekonomiskajai būtībai.

Nodokļi ārpakalpojumā

No uzņēmuma perspektīvas ārpakalpojums var būt izdevīgs risinājums – tādējādi potenciāli samazinās nodokļu slogs, nav jāaprēķina un jādeklarē darbaspēka nodokļi, kā arī nav jāmaksā valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) darba devēja daļa. Uzņēmumam tikai jāapmaksā ārpakalpojuma sniedzēja izrakstītais rēķins. Ja ārpakalpojuma sniedzējs ir pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātājs, uzņēmumam papildus var rasties arī atskaitāmais priekšnodoklis.

Savukārt tiešās nodokļu saistības šādā gadījumā pāriet uz ārpakalpojuma sniedzēju. Ja darba ņēmēja statusā atbildība par darbaspēka nodokļu aprēķinu, deklarēšanu un nomaksu gulstas uz darba devēju, tad, sniedzot ārpakalpojumu, šis pienākums pāriet pakalpojuma sniedzējam.

Jāuzsver, ka fiziskai personai ir pienākums reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējam Valsts ieņēmumu dienestā (VID) pirms saimnieciskās darbības uzsākšanas. Savukārt grāmatvedības ārpakalpojumus atbilstoši Grāmatvedības likuma (GL) 38.pantam drīkst sniegt tikai tie grāmatveži, kas ir saņēmuši VID izsniegtu licenci.

Ārpakalpojuma sniedzējam ir pieejami divi nodokļu režīmi:

• vispārējais iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) režīms;
• mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) režīms.