Degvielas izdevumi ir viens no izplatītākajiem saimnieciskās darbības izdevumu veidiem uzņēmumos, kas savā darbībā izmanto transportlīdzekļus. Tajā pašā laikā tieši šī izdevumu pozīcija bieži vien kļūst par nodokļu riska avotu, jo likumdošana nosaka skaidrus ierobežojumus tam, kādā apmērā priekšnodoklis ir atskaitāms. Kā pareizi aprēķināt pieļaujamo degvielas patēriņa normu un atskaitāmo priekšnodokli un kā tas norādāms nodokļu deklarācijās?

Uzņēmumi bieži saskaras ar situāciju, kad transportlīdzeklis tiek izmantots tikai saimnieciskās darbības vajadzībām, taču faktiskais degvielas patēriņš pārsniedz ražotāja tehniskajā dokumentācijā norādīto patēriņu — reizēm pat vairāk par Pievienotās vērtības nodokļa likumā (PVN likums) noteikto 20% pieļaujamā pārsnieguma normu. Šīs normas pārsniegšana rada tūlītējas nodokļu sekas, kas grāmatvedim jāspēj savlaicīgi identificēt, aprēķināt un pareizi atspoguļot grāmatvedībā.

Normatīvais regulējums

PVN likuma 92.pants paredz vispārējo principu, ka priekšnodoklis ir atskaitāms tikai tajā apmērā, kādā iegādātās preces vai pakalpojumi tiek izmantoti ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai.

Degvielai kā ar saimniecisko darbību saistītiem izdevumiem priekšnodoklis principā ir atskaitāms, tomēr ar būtiskiem ierobežojumiem. PVN likuma 100.panta 5.daļa paredz, ka PVN, kas samaksāts par automašīnas degvielas iegādi, ir atskaitāms, pamatojoties uz faktiski nobraukto kilometru skaitu, nepārsniedzot izgatavotājrūpnīcas norādīto pilsētas cikla degvielas patēriņa normu vairāk kā par 20%. Ja faktiskais patēriņš 20% robežu pārsniedz, pārsniegumam atbilstošā degvielas daļa tiek uzskatīta par tādu, kas nav saistīta ar saimniecisko darbību, un saistītais priekšnodoklis nav atskaitāms.

Kā pareizi aprēķināt pārsnieguma normu