Mazos uzņēmumos grāmatvedis nereti kļūst kā universāls kareivis, papildus tiešajiem pienākumiem uzņemoties arī personāla lietveža, jurista un administratīvā vadītāja lomu. Lai gan šāda elastība palīdz nodrošināt ikdienas procesu nepārtrauktību un veicina uzņēmuma attīstību, tā rada arī būtiskus juridiskus un profesionālus riskus. Kā grāmatvedim novilkt robežu starp atbalstu vadītājam un personīgo atbildību likuma priekšā? 

Atbildības rāmis

Lai precīzi definētu atbildību, jāsāk ar Grāmatvedības likuma (GL) 31.pantu, kas noteic uzņēmuma vadītāja pienākumu organizēt grāmatvedības kārtošanu, tostarp nodrošināt dokumentu aprites sistēmas izveidi un dokumentu saglabāšanu. Savukārt Komerclikuma (KL) 169.panta 1.daļa paredz valdes locekļa pienākumu rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam, kas pēc būtības nozīmē arī atbildību par to, lai grāmatvedībā uzrādītie darījumi būtu pamatoti un atbilstu faktiskajai situācijai.

Tomēr praksē robeža starp vadītāja lēmumu un grāmatveža pienākumu izpildi bieži kļūst neskaidra. Grāmatvedis nav detektīvs – viņa uzdevums ir izvērtēt dokumentu atbilstību normatīvo aktu prasībām un nodrošināt korektu darījumu uzskaiti, nevis pārbaudīt katra darījuma faktiskos apstākļus. Vienlaikus, pieņemot izpildei acīmredzami nepamatotus vai tiesību normām neatbilstošus dokumentus, grāmatvedim rodas risks tikt iesaistītam strīdos par nepatiesas informācijas sniegšanu vai nodokļu aprēķina nepamatotību.