Šobrīd atrodamies pārejas posmā, kad daļa uzņēmumu straujāk, citi – lēnāk pāriet uz elektronisko dokumentu apriti grāmatvedībā. Šajā laikā ir daudz ko domāt un pētīt, lai rastu ērtāko sistēmu, kas vienlaicīgi atbilstu normatīvo aktu prasībām. Normatīvie akti, no vienas puses, paver iespējas attīstībai, bet, no otras, – nosaka stingrus rāmjus. Viena no visvairāk apspriestajām problēmām šajā pārejas posmā ir paraksts uz dokumenta – kad tas ir obligāts un kad bez tā var iztikt.
Lai dokumentu uzskatītu par attaisnojuma dokumentu grāmatvedībā un uz tā pamata veiktu grāmatvedības ierakstu, tajā jāiekļauj visi Grāmatvedības likuma (GL) 11.panta 5.daļā uzskaitītie rekvizīti. Paraksts ir viens no tiem. GL 11.panta 5.daļas 9.punktā ir definēts personas paraksta mērķis – tas apliecina attaisnojuma dokumentā sniegtās informācijas pareizību.
Tomēr paraksts bieži vien ir rekvizīts, kura dokumentā trūkst, un tas rada problēmas dokumentu atzīt par attaisnojuma dokumentu grāmatvedībā. Iemesli tam var būt dažādi. Piemēram, darbinieki, kuri saņem preces vai pakalpojumus, neuzskata par nepieciešamu parakstīt rēķinu vai pavadzīmi, tādēļ grāmatvedībā nonāk neparakstīti dokumenti. Tāpat var būt, ka darījuma partneris visus savus grāmatvedības dokumentus sagatavo un paraksta elektroniski un nevēlas tos sūtīt ar fizisku parakstu. Vai arī grāmatvedību kārto citā valstī, un tur nelabprāt nodarbojas ar šādiem, pēc viņu uzskatiem, liekiem birokrātiskiem procesiem.
GL 11.panta 5.daļas 9.punkts noteic, ka rekvizīts “paraksts” var nebūt trīs gadījumos. Pirmais no tiem attiecas tikai uz iekšējiem attaisnojuma dokumentiem, savukārt pārējie divi pieļauj ārēju attaisnojuma dokumentu noformēšanu bez paraksta.
