Senāta Administratīvo lietu departaments apturējis tiesvedību lietā par Iepirkumu uzraudzības biroja lēmuma atcelšanu un uzdevis Eiropas Savienības Tiesai trīs prejudiciālos jautājumus par ekonomikas dalībnieka izslēgšanu no publiskā iepirkuma procedūras.
Tiesvedība lietā ir apturēta, līdz stāsies spēkā Eiropas Savienības Tiesas (EST) nolēmums, informē Augstākā tiesa.
Pieteicēja lietā ir komercsabiedrība, kas bija iesniegusi piedāvājumu pašvaldības rīkotā konkursā par transportlīdzekļu nomu. Tā kā Konkurences padome (KP) bija iepriekš sodījusi pieteicēju par horizontālu karteļa vienošanos un pieteicēja nebija pārliecinājusi konkursa rīkotāju par savu uzticamību, pieteicēja tika izslēgta no dalības iepirkumā. Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) atstāja šo lēmumu spēkā un atļāva pasūtītājam slēgt vienošanos ar konkursa uzvarētājiem.
Administratīvā rajona tiesa noraidīja pieteikumu par IUB lēmuma atcelšanu, norādot, ka kompetentas iestādes lēmums par pārkāpuma konstatēšanu ir uzskatāms par Publisko iepirkumu likumā paredzēto “pārliecinošo norādi” par pretendenta prettiesisku vienošanos ar citiem piegādātājiem, kas ir viens no obligātajiem pamatiem izslēgt pretendentu no dalības iepirkumā, ja tas nav likumā noteiktajā kārtībā atjaunojis uzticamību. Tiesas ieskatā, šajā sakarā nav nozīmes tam, ka attiecīgais KP lēmums ir ticis pārsūdzēts un vēl nav stājies spēkā.
Izskatot pieteicējas kasācijas sūdzību, Senāts atzina, ka lietas pareizai izspriešanai nepieciešams noskaidrot, vai lietā piemērotās Latvijas tiesību normas ir saderīgas ar Eiropas Savienības (ES) tiesībām. Saskaņā ar EST atziņām, līgumslēdzējai iestādei ir brīvība patstāvīgi veikt novērtējumu jautājumos par pretendentu godīgumu un uzticamību un pienākums pamatot savu lēmumu, taču ir šaubas, vai līgumslēdzēja iestāde apstākļos, kad ir pārsūdzēts konkurences iestādes lēmums, pati var neveikt pārbaudi par iespējamā konkurences tiesību pārkāpuma esību. Līdz ar to ir nepieciešams saņemt EST skaidrojumu par to, vai līgumslēdzēja iestāde var lemt par pretendenta izslēgšanu no dalības iepirkumā tādēļ, ka konkurences iestāde pieņēmusi lēmumu, par kura tiesiskumu pastāv strīds tiesā.
Tāpat pastāv šaubas par to, vai EES tiesību normām par maksimālo izslēgšanas laikposmu atbilst regulējums, saskaņā ar kuru pretendents var tikt izslēgts no publisko iepirkumu procedūrām trīs gadus no tāda konkurences iestādes lēmuma pieņemšanas, ar kuru konstatēts pretendenta pieļauts konkurences tiesību pārkāpums, bet pēc tam – trīs gadus no šāda konkurences iestādes lēmuma galīgas spēkā stāšanās. Turklāt lietā, iespējams, ir skartas pretendenta pamattiesības.
Pirmkārt, nozīme ir personas tiesībām uz tiesu. Ja līgumslēdzēja iestāde un attiecīgi arī tiesa pati nepārbauda konkurences tiesību pārkāpuma esību, ir šaubas, vai tiesa tādā gadījumā ir pilnas jurisdikcijas tiesa. Savukārt tas, ka līgumslēdzēja iestāde uzticamības atjaunošanu ir sasaistījusi ar KP lēmuma nepārsūdzēšanu tiesā un labprātīgu izpildi, proti, pārkāpuma atzīšanu un naudas soda samaksu, rada šaubas, vai tiek respektētas pretendenta tiesības uz taisnīgu tiesu. Otrkārt, tā kā KP piemērotajiem sodiem piemīt krimināltiesisks raksturs, rodas jautājums par nevainīguma prezumpcijas ievērošanu, jo līgumslēdzēja iestāde var balstīt savu lēmumu uz pieņēmumu par konkurences tiesību pārkāpuma izdarīšanas faktu, kamēr par to vēl turpinās tiesvedība.
