Lai uzstāšanās būtu sekmīga, ir svarīgi, pirmkārt, apzināties, kādu mērķi runātājs vēlas sasniegt, otrkārt, kādas ir klausītāju gaidas un, treškārt, kā to savienot. Taču, kad uzstāšanās notiek attāli, rodas papildu izaicinājumi. Kādi tie ir, un kā šādus izaicinājumus pārvarēt, lai arī attālinātā runa sasniegtu vēlamo efektu?

Kad masveidā sākām apgūt attālināto komunikāciju, šķita, ka tagad viss būs vienkāršāk – nav jātērē laiks ceļam un ir daudzas citas priekšrocības. Bet ar laiku izrādījās, ka tomēr ir svarīga klātienes saskarsmes ķīmija. Primāri tas saistīts ar faktu, ka mēs nekontrolējam vidi, kādā cilvēki uztver informāciju, ko viņiem sniedzam. Kad ar sarunbiedru sēžam vienā kabinetā, apstākļi rada noteiktu noskaņu. Platformā “Zoom” mēs varam izveidot ideālu ainu pie sevis, bet nevaram mainīt to, ka klausītājs varbūt sēdēs guļamistabā ar skatu uz veļu, kas pēc mazgāšanas karājas uz žāvētāja.

Otra svarīga problēma saistīta ar faktu, ka saskarsmes gaitā cilvēki nemitīgi cenšas atšifrēt sarunbiedra neverbālos signālus. Attālināto prezentāciju laikā runātājam ir minimāls informācijas daudzums, uz ko tas var balstīties, lai rekonstruētu reakciju, jo tā vienkārši nav redzama. Situācija kļūst pavisam sarežģīta, kad sarunbiedri izslēdz kameras. Piemēram, pētījumi liecina: ja cilvēks pie stūres runā pa telefonu, viņa reakcija pasliktinās tā, it kā būtu izdzerti 80 grami stiprā alkohola. Nepārsteidz, ka daudzi pēc neskaitāmās tālsanāksmēs pavadītas dienas sūdzas par spēcīgu nogurumu.