Iespējamās normatīvo aktu izmaiņas uzņēmumiem ar mazu apgrozījumu gada pārskatu sagatavošanā ļautu iztikt bez revīzijas. Ko tas dotu – atslogotu mazos uzņēmējus no birokrātijas un pietiekami lielām izmaksām vai kalpotu par pamatu arvien sarežģītākām šādu uzņēmumu attiecībām ar valsti?

Uzņēmumiem, kuri attīstās vai cenšas pārvarēt krīzes laiku, bieži ir kopīga iezīme: kāpj saistību apmērs, palielinās aizņemtā kapitāla īpatsvars, un aug kreditoru atlikumi. Pats par sevi tas vēl nav slikti. Bīstami kļūst tad, kad saistības aug ātrāk nekā uzņēmuma spēja tās segt. Kā laikus pamanīt šo brīdi, kuri trīs rādītāji par to pastāsta visvairāk, un ko darīt, lai aizņemtie līdzekļi finanšu stāvokli nepasliktinātu vēl vairāk?

Uzņēmums nodarbojas ar māju apsaimniekošanu un pārvaldīšanu. Iedzīvotāji, kuri ilgstoši neapmaksā rēķinus, tiek uzskatīti par nedrošiem debitoriem, un uzņēmums veic uzkrājumus arī šiem debitoriem. Vai par nedrošu debitoru parādu var uzskatīt summu, kas paredzēta uzkrājuma fondam nākotnes remontiem? Būtībā tas ir avanss, kas paredzēts remonta uzkrājumiem.

Zemnieku saimniecība nodarbojas ar graudkopību, kārto grāmatvedību divkāršajā ierakstā. Sējumu platības ir apdrošinātas. 2025.gada rudenī tika iesēti ziemāji – rapsis 80 hektāru platībā. Sakarā ar lietainajiem laika apstākļiem daļa no ziemājiem gāja bojā. Saskaņā ar apdrošinātāju aprēķiniem tika aprēķināta izmaksājamā atlīdzība 25 000 eiro, kas 2026.gada martā tika ieskaistīta saimniecības bankas kontā. Kā šo darījumu norādīt grāmatvedībā un gada pārskatā par 2025.gadu?

Kas jāņem vērā, sagatavojot gada pārskatu par 2025.gadu, ja uzņēmumam Valsts ieņēmumu dienests šajā periodā bija apturējis saimniecisko darbību? Vai vadības ziņojumā un finanšu pārskata pielikumā jāsniedz kāda papildu informācija un paskaidrojumi?

Nedrošo un zaudēto debitoru norakstīšana praksē vienmēr prasa vienlaikus izvērtēt divus neatkarīgus regulējumus – uzņēmumu ienākuma nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa normas. Šo nodokļu piemērošanas loģika atšķiras. Uzņēmuma ienākuma nodokļa kontekstā tiek vērtēts, vai ir radušies ar saimniecisko darbību nesaistīti izdevumi un vai ir piemērojams Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 9.panta 3.daļā noteiktais atbrīvojums. Savukārt pievienotās vērtības nodokļa kontekstā būtiski ir noteikt, vai uzņēmumam saglabājas tiesības atgūt budžetā jau samaksāto nodokli. Tieši šo divu regulējumu jaukšana praksē visbiežāk rada kļūdas. Lai viestu skaidrību, analizējam 2 lasītāja situācijas.