Vai drīkst atteikt pakalpojumu, ja cilvēks nevēlas sniegt konkrētus personas datus? Skaidro Datu valsts inspekcija.
Lai saņemtu kādu pakalpojumu, cilvēkam lūdz norādīt dažādus personas datus, piemēram, vārdu, uzvārdu, tālruņa numuru, dzīvesvietas adresi vai personas kodu. Taču vai pakalpojuma sniedzējs drīkst atteikt pakalpojumu, ja cilvēks kādus no šiem datiem nevēlas norādīt? Īsumā – tas ir atkarīgs no pakalpojuma sniedzēja datu iegūšanas nolūka un tiesiskā pamata.
Atsevišķus pakalpojumus nav iespējams sniegt, neapstrādājot noteiktus personas datus. Piemēram, preces piegādei nepieciešama piegādes adrese, savukārt saziņai par nodarbības laika izmaiņām var būt vajadzīgs tālruņa numurs vai e-pasta adrese. Personas datu sniegšana var būt obligāta arī tad, ja pakalpojuma sniedzējam normatīvajos aktos noteikts pienākums identificēt klientu, pārbaudīt viņa vecumu vai iegūt citu konkrētu informāciju. Ja persona šādus datus nesniedz, pakalpojuma sniedzējs var nespēt izpildīt tam noteikto pienākumu un līdz ar to arī sniegt pakalpojumu. Pakalpojuma sniedzējam jānosaka datu apstrādes nolūks un tiesiskais pamats. Dati var būt nepieciešami līguma izpildei, normatīvajos aktos noteikta pienākuma izpildei vai pakalpojuma sniedzēja leģitīmo interešu ievērošanai. Tomēr ar tiesiskā pamata nosaukšanu vai datu iekļaušanu līgumā vien nepietiek – pakalpojuma sniedzējam jāpamato konkrēto datu nepieciešamība un jāvērtē, vai mērķi var sasniegt ar mazāku datu apjomu.
Piemērs
Pēteris Datiņš interneta veikalā iegādājas sporta inventāru un izvēlas piegādi uz mājām, taču nevēlas norādīt piegādes adresi. Šādā gadījumā veikals drīkst atteikt piegādi uz mājām, jo bez adreses šo pakalpojumu nav iespējams nodrošināt.
Piemērs
Pēteris Datiņš no līgumā norādītā tālruņa numura piezvana mobilo sakaru operatoram, nosauc savu vārdu, uzvārdu un līguma numuru un vēlas saņemt informāciju par līgumu un rēķinu. Operators papildus lūdz nosaukt personas kodu, taču Pēteris atsakās, tādēļ informācija netiek sniegta. Operatora rīcība var būt pamatota, ja ar Pētera jau sniegto informāciju nepietiek drošai identificēšanai. Tomēr operatoram jāspēj pamatot, kādēļ nepieciešams arī personas kods un vai identitāti nevar pārbaudīt citā, privātumu mazāk ierobežojošā veidā, piemēram, nosūtot apstiprinājuma kodu vai aicinot autentificēties klienta profilā.
Kad datu "prasīšana" nav pamatota?
Datu minimizēšanas princips paredz, ka drīkst iegūt tikai tādus personas datus, kas ir atbilstoši un nepieciešami konkrētā nolūka sasniegšanai. Datus nedrīkst vākt tikai ērtības, ierastas prakses vai reģistrācijas sistēmas uzbūves dēļ.
Piemērs
Pēteris Datiņš vēlas iegādāties sporta kluba priekšapmaksas mēneša abonementu. Klubs papildu vārdam un kontaktinformācijai pieprasa arī personas kodu un dzīvesvietas adresi, paskaidrojot, ka šie dati nepieciešami abonementa noformēšanai un grāmatvedībai.
Ja klubs atsaucas uz līguma izpildi, tam jāpamato, kādēļ abonementu objektīvi nevar nodrošināt bez personas koda un adreses. Ja tiek norādīts juridisks pienākums, jānorāda konkrēts normatīvais akts. Savukārt, atsaucoties uz leģitīmajām interesēm, klubam jāpamato konkrētā interese, datu nepieciešamība un samērīgums.
Piemēram, Grāmatvedības likums nenosaka, ka attaisnojuma dokumentā par fizisku personu vienmēr jānorāda personas kods vai dzīvesvietas adrese. Tajā paredzēts norādīt personas vārdu un uzvārdu. Personas kodu norāda pēc pašas personas pieprasījuma vai tad, ja tas izriet no cita normatīvā akta.
Tādēļ sporta klubs nedrīkstētu atteikt Pēterim abonementu, ja tas nevar pamatot, kādēļ konkrētie dati nepieciešami. Piemēram, slēdzot ilgtermiņa līgumu ar pēcapmaksu, klubam var būt nepieciešams precīzāk identificēt klientu vai aizsargāt savus tiesiskos prasījumus. Tomēr arī tad jāvērtē, vai šim nolūkam nepieciešams tieši personas kods un dzīvesvietas adrese vai arī mērķi iespējams sasniegt ar mazāku datu apjomu.
Pakalpojuma saņemšanu nedrīkst nepamatoti sasaistīt ar piekrišanu izmantot personas datus citiem nolūkiem, piemēram, reklāmas sūtīšanai vai klienta paradumu analizēšanai.
Ja šāda apstrāde nav nepieciešama pamatpakalpojuma sniegšanai, jāvērtē, vai personas piekrišana patiešām ir sniegta brīvi. Atteikšanās piekrist papildu datu izmantošanai pati par sevi nedrīkstētu liegt saņemt pamatpakalpojumu.
Kā noskaidrot, vai dati tiešām ir nepieciešami?
Pakalpojuma sniedzējam saprotamā veidā, piemēram, rakstiski privātuma politikā, līgumā vai reģistrācijas formā, jāinformē persona, vai datu sniegšana ir obligāta un kādas būs to nesniegšanas sekas. Ja datu nepieciešamība nav saprotama, cilvēks var rakstiski lūgt pakalpojuma sniedzējam paskaidrot datu apstrādes nolūku un tiesisko pamatu, kā arī to, kādēļ bez konkrētajiem datiem pakalpojumu nav iespējams sniegt. Līdz ar to visi anketā prasītie dati automātiski nav uzskatāmi par obligātiem.
Tātad, ja pakalpojums tiek atteikts tādēļ, ka persona nesniedz prasītos datus, pakalpojuma sniedzējam jāspēj pamatot ne tikai datu apstrādes tiesiskais pamats, bet arī konkrēto datu nepieciešamība pakalpojuma sniegšanai un tas, kādēļ bez tiem pakalpojumu nav iespējams sniegt.
